Andris Vilks

PROGRAMMAS ĪSS PASKAIDROJUMS


Pirms astoņpadsmit gadiem Latvijas valsts atguva neatkarību, un sākās okupāciju seku likvidēšana visās tautsaimniecības jomās. Okupācijas seku likvidēšana ietvēra arī okupācijas varas atņemto īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem (daudzi īpašnieki tika nobendēti vai gāja bojā trimdā). Viena no sarežģītākām problēmām bija namīpašumu denacionalizācija Rīgā. Nacionalizētie nami ar tajos dzīvojošiem iedzīvotājiem tika atgriezti īpašniekiem ar nosacījumu, ka īres maksa nedrīkst pārsniegt pašvaldības namos noteikto turpmākos septiņus gadus. Tajā laikā šādi nosacījumi bija nepieciešami un neradīja nevienā no pusēm nekādus iebildumus. Pašvaldība atbrīvojās no milzīga sloga uzturēt nolaistus, bieži vien avārijas stāvoklī esošus Rīgas namus. Namīpašnieki bija priecīgi, ka taisnība ir uzvarējusi un nolaupītais ir atgriezts. Dzīvokļu īrnieki neieguva neko, izņemot likumā noteiktās garantijas lietot aizņemtās telpas par minimālu samaksu. Tika prognozēts, ka valstī labklājība strauji palielināsies, septiņu gadu laikā izveidosies brīvais īres tirgus un katrs varēs brīvi noīrēt sev vajadzīgo dzīvojamo telpu. Vienlaicīgi likumos par denacionalizāciju un namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem tika ietverta norma par pašvaldības palīdzību denacionalizēto namu īpašniekiem namu sakārtošanā.

Ir pagājis jau gandrīz divdesmit gadu, bet situācija īres tirgū, salīdzinot ar denacionalizācijas procesa sākumu, ir nevis uzlabojusies, bet daudzkārt pasliktinājusies. Iemesls ir tas, ka šo gadu garumā tiek praktizēta valsts un pašvaldības politika, tendēta uz īres tirgus samazināšanu un pat pilnīgu izskaušanu. Tajā vietā, lai realizētu politiku, kuras mērķis ir veidot plašu un visiem pieejamu īres tirgu, atbalstot gan denacionalizēto namu īrniekus, gan šo namu īpašniekus, valsts un pašvaldība atstāja visu pašplūsmā. Vienīgās darbības attiecībā uz denacionalizēto māju īrniekiem un izīrētājiem no valsts puses bija īres maksas apmēru ierobežošana un naida kurināšana. Izveidojās pat īpašs politiķu tips, kurš specializējās uz īrnieku „tiesību” aizstāvību. Šo politiķu darbības princips bija ļoti vienkāršs: sašķelt sabiedrību un uzmesties par vairākuma aizstāvi. Skaldi un valdi. Šie politiķi nedomāja, kā uzlabot iedzīvotāju maksātspēju, nedomāja arī kā palīdzēt īpašniekiem sakopt Rīgas namus, viņi domāja tikai par to, kā maksimāli uzkurināt naidu. Uzkurināt naidu pret izīrētāju. Izveidojās paradoksāla situācija, jo sliktākā stāvokli ir Rīgas nami, jo drausmīgākos apstākļos dzīvoja šo namu īrnieki, jo lielāku naidu varēja uzkurināt un lielāku atbalstu varēja gūt šie īrnieku „aizstāvji”. Bet ar naidu tautas labklājību neuzcelsi, var tikai sagraut. Un īres tirgu lēnām, bet pamatīgi grauj. Nonācis ir tik tālu, ka Rīgā ir izdevīgāk dzīvokli turēt tukšu, bet nevis izīrēt, jo tukšam dzīvoklim gada laikā pārdošanas cena palielināsies vairāk, nekā ir iespējams iegūt no īres maksas, izīrējot to. Bet ar īrniekiem šo dzīvokli vairs tik izdevīgi nepārdosi. Tas pats attiecas uz īres namiem: bieži vien namu pārdot ir daudz izdevīgāk nekā izīrēt dzīvokļus tajā, jo no naudas, ko iegūst namu pārdodot, var iegūt daudz lielākas dividendes banku procentu veidā nekā no šī nama iedzīvotāju īres maksām. Un daudzi nacionālie namīpašnieki arī pārdod savus īpašumus dažādu tautību uzpircējiem, kuri savukārt izturas pret īrniekiem daudz skarbāk kā iepriekšējie saimnieki. No otras puses, denacionalizēto māju īrniekiem ne tikai tika laupītas tiesības noprivatizēt dzīvokļus, kuros viņi mitinājās līdz denacionalizācijai, bet arī netika sniegts atbalsts mājokļu jomā, līdzvērtīgi iedzīvotājiem, kuri mitinājās privatizētos namos. Ja privatizēto īpašnieku mājas tiek patstāvīgi dotētas no Rīgas iedzīvotāju nodokļu naudas, tiek veikti pirmās nepieciešamības remonta darbi, pašvaldības komunālo dienestu avārijas brigādes nekavējoties reaģē uz izsaukumiem, tad denacionalizēto māju iemītnieki ir atstāti pilnīgā īpašnieka aprūpē. Bet īpašnieki ir dažādi, un pat vislabākajam namsaimniekam iespēju ir nesalīdzināmi mazāk kā pašvaldībai. Tāpēc denacionalizēto māju īrnieki tīri sadzīviski ir daudz sliktākos apstākļos kā privatizēto namu iedzīvotāji, un bieži paliek bez ūdens, elektrības, apkures un citiem komunālajiem pakalpojumiem. Bet valsts un pašvaldība nevar izdomāt neko labāku, kā viņiem palīdzēt, kā tikai palielināt sodus īpašniekam. Ja šie sodi arī tiek nomaksāti, tad no mājā dzīvojošo īrnieku īres maksām. Vairumā gadījumu gan sodi tiek pārsūdzēti garā un sarežģītā administratīvā procesā. Bet svarīgākais ir tas, ka no tā, ka namīpašniekam tiek uzlikts sods, īrniekam nesāk tecēt ūdens no krāna un apkure nepieslēdzas. 

Īres tirgus būtiskās sastāvdaļas ir maksātspējīgs īrnieks no vienas puses un pietiekošs, kvalitatīvu dzīvokļu piedāvājums īrei no otras puses. Normālos tirgus apstākļos vienmēr, ja ir pieprasījums, atradīsies cilvēki, kuri organizēs piedāvājumu. Rīgā ir acīmredzams īrējamo dzīvokļu trūkums. Tomēr piedāvājums organizēts netiek. Tieši pretēji, īrēto dzīvokļu kļūst aizvien mazāk, jo jaunus dzīvokļus īrei neceļ, bet daudzus esošos pārdod īpašumā spekulantiem, kuri savukārt tos tur tukšus, gaidot, kad celsies cena un varēs pārdot ar uzviju. Tas pats attiecas uz īres namiem kopumā. Pārpircēji cenšas atbrīvoties no īrniekiem, lai pēc tam tukšu māju varētu pārdot par daudz lielāku cenu vai nu kopumā, vai sadalot pa dzīvokļiem. Kāpēc netiek celti īres nami? Tāpēc, ka būvēt īres namus nav rentabli. Diemžēl visa likumdošana un ekonomika ir virzīta uz dzīvokļu iegādāšanos īpašumā. Uzņēmējs paņem kredītu, uzceļ māju, pārdod dzīvokļus, atdod kredītu, peļņu patur sev. Ātri un efektīvi ar minimāliem nodokļiem. Nekas nestimulē uzņēmēju ieguldīt naudu ilgtermiņa projektā, saistītā ar māju būvēšanu izīrēšanas nolūkam. Tomēr valstī, un it īpaši Rīgā, lielākā daļa iedzīvotāju nav tik bagāti, lai varētu iegādāties mājokli īpašuma, pat ņemot kredītus uz ilgiem gadiem. Tāpēc, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar mājokli, ir nepieciešams īres tirgus. Un īres tirgus, kā mēs redzam no pēdējo piecpadsmit gadu pieredzes, pats no sevis neradīsies, tam ir vajadzīgs valsts un pašvaldības atbalsts.

Lai normalizētu dzīvokļu īres tirgu ir nepieciešams veikt pasākumu kompleksu, kuru nosacīti varētu sadalīt divās daļās:
  1. Esošo izīrētāju un īrnieku attiecību normalizācija un stabilizācija;
  2. Jaunu īres namu celšanas veicināšana un īres tirgus paplašināšana.

Esošo izīrētāju un īrnieku attiecību normalizācija un stabilizācija.


Daudzi denacionalizēto māju īrnieki cieš no komunālo pakalpojumu nenodrošināšanas vai nu  tehnisku iemeslu dēļ (avārija, komunikāciju nolietojums), vai īpašnieka mērķtiecīgu darbību rezultātā (mērķis ir pasliktināt īrnieka sadzīviskos apstākļus un panākt dzīvokļa atbrīvošanu). Tāpēc vispirms ir jāveic pasākumi, kuri visiem Rīgas iedzīvotājiem garantētu vienlīdzīgu pašvaldības palīdzību neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas māja, kurā viņi dzīvo. Pašvaldībai ir jānodrošina komunālo pakalpojumu sniegšanu un avāriju likvidāciju denacionalizēto māju iedzīvotājiem tāpat, kā tā tiek nodrošināta privatizēto māju iedzīvotājiem. Ja pēc tam rodas strīds par izdevumu segšanu, tad to ir jārisina pašvaldībai ar mājas īpašnieku, bet iedzīvotājiem nav jācieš. Tas, ka pašvaldībai ir jānodrošina komunālo pakalpojumu sniegšana visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas nams, jau tagad ir ierakstīts likumā par pašvaldībām.

Nekavējoties ir jāsakārto denacionalizēto māju iedzīvotāju tiesiskās attiecības ar izīrētāju, lai varētu nodrošināt šo māju iedzīvotāju tiesisko aizsardzību. Īres attiecības ir civiltiesiskas attiecības, kuras tiek veidotas uz brīvprātīgās iniciatīvas pamata, un dzīvokļa īrēšana var būt tikai uz rakstiska līguma pamata, kā arī ir rakstīts likumā par īri. Turpretī lielākā daļa denacionalizēto māju īrnieku dzīvo uz okupācijas varas noslēgto līgumu pamata, bet ievērojama daļa vispār bez kāda līguma, jo tas, kurš ir slēdzis līgumu okupācijas gados, pašlaik ir miris vai ir prombūtnē. Tas rada iedzīvotājos patstāvīgu stresu un bažas par to, ka viņi var tikt izlikti un palikt bez pajumtes. Tāpēc ir nepieciešams noteikt laiku (gadu, vai divus), par kuru visi okupācijas laika īres līgumi ir jāpārslēdz.

Īres līgumi ir jāreģistrē valsts vai pašvaldības iestādēs. Vislabāk pašvaldībā, lai varētu nekavējoties noteikt attiecīgās personas statusu (vai ir īrnieks, vai nav). To  var realizēt dzīvesvietas deklarēšanās vietās, un tas neprasīs pārāk lielus finansiālus ieguldījumus. Īres līgumu reģistrācija pasargās no patvarības, kā īrnieku, tā arī izīrētāju. Varēs administratīvā kārtībā atjaunot dzīvokļa lietošanas tiesības īrniekiem un izlikt patvarīgi iemitinājušās personas. Tas pats attiecas uz īpašnieku pienākumu pildīšanu. Piemēram, namīpašnieks atslēdz dzīvokļa iemītniekam visus komunālos pakalpojumus, tajā skaitā apkuri trīsdesmit grādus lielā salā. Uz policijas un Īres valdes prasību atjaunot komunālo pakalpojumu nodrošināšanu namīpašnieks paziņo, ka  dzīvokļa iemītnieks nav īrnieks, īres līguma viņam nav un viņam ir jāsniedz komunālie pakalpojumi tikai īrniekiem. Un patiešām, izrādās, ka pastāv tikai okupācijas gados noslēgts īres līgums uz īrnieka sen mirušās  sievas vārda. Un lai gan īrnieks dzīvoklī uzturas likumīgi un pastāv faktiskās īres attiecības, faktu, vai personai ir īrnieka statuss vai nav, var noteikt tikai tiesa. Savukārt tiesas process ilgst gadiem. Bez tam īres līgumu reģistrācija dos pašvaldībai iespēju pārredzēt un kontrolēt īres tirgu.

Visu namu apsaimniekotājiem ir jāreģistrējas pašvaldībā, lai zinātu, kurš ir atbildīgs par māju uzturēšanu pienācīgā kārtībā. Ir nepieciešams izstrādāt un pieņemt likumu par māju uzturēšanu un apsaimniekošanu. Vēl labāk būtu reģistrēt visus īres namus un izsniegt licenzes dzīvokļu izīrēšanai.

Pastāvošā, no īres attiecībām izrietošo strīdu risināšana, nekam neder, jo visu strīdu risināšana notiek civilprocesuālā kārtībā. Tas ir nesamērīgi ilgi un neefektīvi. Piemēram, ja kaimiņš aizņem manu šķūni, nav tiesiska mehānisma, kā atjaunot šķūņa valdījuma tiesības. Īrnieks ir neilgā prombūtnē (slimnīca, komandējums), namīpašnieks uzlauž durvis, nones mantas pagrabā, apmaina  durvju atslēgas un nelaiž īrnieku dzīvokli. Vai otrādi, ieslēdz īrnieku dzīvoklī (iemūrē) un nelaiž ārā. Policija šādos strīdos neiejaucas, definējot tos kā civiltiesiskus strīdus, kurus ir jārisina tiesā. Tāpēc ir jānošķir jautājumu loks, kas ir jārisina  civiltiesiskā procesā, un tie jautājumi, kurus var atrisināt administratīvā ceļā nekavējoties. Vienkāršos sadzīviskos strīdus var risināt īres valdes, bet tad ir jāpaplašina īres valžu pilnvaras un ir jāizstrādā efektīgs lēmumu piespiedu realizēšanas mehānisms. Process varētu būt līdzīgs kā tiesu izpildītājiem, tikai tiesas izpildraksta vietā būtu īres valdes lēmums par piespiedu izpildīšanu. Civiltiesiskās tiesvedības termiņus īres attiecībās arī ir nepieciešams stingri reglamentēt vai arī noteikt pagaidu regulējumu, jo gan tiesības uz mājokli, gan tiesības uz īpašumu ir cilvēka pamattiesības, kuru pārkāpumus nevar risināt gadiem ilgi ieilgušos tiesas procesos.

Kas attiecās uz denacionalizēto māju īrniekiem, kuri ir dzīvojuši šajās mājās līdz denacionalizācijai, tad ir jāatzīst, ka  viņi zināmā  mērā tika  diskriminēti, jo viņiem nebija  iespējas iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros viņi mitinājās. Tāpēc  ir nepieciešams  pasākumu komplekss, kā šīs diskriminācijas sekas mazināt. Šis pasākumu komplekss varētu sākties ar paziņojumu, ka  valsts apzinās šis vēsturiski izveidojušās netaisnības sekas un garantē šiem iedzīvotājiem (tieši valsts  garantē, bet ne pašvaldība) tiesības uz mājokli. Šīs garantijas varētu izpausties kā noteiktas naudas summas izdalīšana  no valsts budžeta šo iedzīvotāju mājokļa problēmu risināšanā. Šo naudu varētu izmantot īres maksas pabalstu izmaksām, pārcelšanās pabalstiem un sociālo māju celtniecībai. 

Jaunu īres namu celšanas veicināšana un īres tirgus paplašināšana.


Valstij ir jāstimulē īres tirgus veidošanos un izīrējamo dzīvokļu skaita palielināšanos. Ir jāpanāk, ka  ir izdevīgāk ieguldīt naudu ilgtermiņa  projektiem, saistītiem ar dzīvokļu izīrēšanu, un mazāk izdevīgi celt mājas dzīvokļu pārdošanai īpašumā. Valstij ir jāizstrādā pasākumu komplekss, kas veicinātu uzņēmējus būvēt jaunus īres namus. Vienlaicīgi ir jābūt lētāk dzīvokli īrēt, bet nevis pirkt īpašumā uz kredītu. Pie tam ir jāņem vērā, ka, pērkot dzīvokli kredītā, ir jāmaksā procenti bankai, bet, īrējot dzīvokli, tiek maksāta īres nauda uzņēmējam – namīpašniekam, kurš  šo naudu var atkal ieguldīt jaunu īres namu celšanā (tas gan ir diskutējams jautājums).  Pasākumu komplekss īres namu celtniecības veicināšanai var ietvert labvēlīgāku nodokļu politiku attiecībā uz investīcijām īres namos, pašvaldības zemes iznomāšanas prioritāti īres namu cēlējiem, līgumi ar pašvaldībām par daļu dzīvokļu izīrēšanu pašvaldībām, likumdošanas izmaiņas, kuras ļautu veidot kopējus projektus ar pašvaldībām īres namu celtniecībā, kur pašvaldība iegulda zemi, bet uzņēmējs uz šīs zemes būvē īres namus un citus priekšlikumus.

Vienlaicīgi ar īres namu celšanas veicināšanu ir nepieciešams panākt, lai Rīgā samazinātos tukšo dzīvokļu skaits un šie dzīvokļi tiktu izīrēti. Dzīvokļi stāv tukši gan jaunuzceltos, gan denacionalizētos namos, kas ir nonākuši pārpircēju rokās un ir izbrīvēti no īrniekiem. Nav pieļaujams stāvoklis, ka dzīvokli turēt tukšu būtu izdevīgāk, kā to izīrēt. Šeit ir jāmin Roberta Zīles izstrādāto Apvienības programmu, kura pēc manām domām ir virzīta uz tukšu dzīvokļu skaita samazināšanu un var veicināt īres tirgus palielināšanos.

Īres namu celšanas veicināšana nav iedomājama bez tādas likumdošanas izveidošanas, kura pietiekami efektīvi aizsargātu izīrētāja īpašumu un izīrētāja tiesības. Šeit, pirmkārt, ir jāmin nepieciešamība sabalansēt kredīta piedzīšanas termiņus un īres maksas piedzīšanas termiņus. Var būt arī variants, ka valsts vai pašvaldība sedz ikmēneša kredīta maksājumus (vai garantē tos segt), ja  īrnieks nemaksā par īri līdz brīdim, kamēr no viņa īres maksu piedzen piespiedu kārtā.  
Izejot no visa iepriekš teiktā:

PROGRAMMA


Ir jāatzīst, ka visa līdzšinējā valsts un pašvaldību realizētā politika attiecībā uz denacionalizēto māju īrniekiem un īpašniekiem ir bijusi nepareiza, netaisnīga un diskriminējoša gan attiecībā uz šo māju īrniekiem, gan uz šo māju īpašniekiem. Tajā vietā, lai palīdzētu īrniekiem mājokļa problēmu risināšanā, bet īpašniekiem palīdzētu savest savus īpašumus kārtībā, valsts un pašvaldības nav darījusi neko, lai stāvokli normalizētu. Viss tika palaists pašplūsmā. Tajā pat laikā politiskā līmenī tika veicināta naida kurināšana starp namu īrniekiem un šo namu īpašniekiem. Šāda politika ir novedusi pie sekām, ka lielai daļai  īrnieku dzīves apstākļi ir kļuvuši kritiski un nav drošu garantiju viņu nākotnei, savukārt liela daļa namīpašnieku bija spiesti savus īpašumus pārdot pārpircējiem, kuru saimniekošana vēl vairāk pasliktināja īrnieku stāvokli. Šīs netaisnās politikas sekas var mazināt tikai kardināli mainot attieksmi gan pret māju iedzīvotājiem, gan pret šo māju īpašniekiem un piedāvājot pasākumu kompleksu stāvokļa stabilizācijai.

Attiecībā uz denacionalizēto māju īrniekiem


1. Pašvaldībām ir jāsniedz vienādu palīdzību mājokļa jomā visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo privatizētā vai denacionalizētā mājā. Pašvaldībām ir jānodrošina iedzīvotājiem komunālo pakalpojumu saņemšanu neatkarīgi no mājas īpašuma piederības. Ja komunālie  pakalpojumi tiek atslēgti mājas īpašnieka  vai apsaimniekotāja vainas dēļ, pašvaldībām ir pienākums, pirmkārt, atjaunot šo pakalpojumu sniegšanu piespiedu kārtā un tikai pēc tam risināt jautājumu par soda uzlikšanu un zaudējumu piedziņu no vainīgā. Iedzīvotājiem nav jācieš no īpašnieku un apsaimniekotāju neizdarības vai ļaunprātības dēļ.

2. Pašvaldību un pašvaldību uzņēmumu avārijas dienestiem ir jāreaģē uz visu iedzīvotāju izsaukumiem neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas mājas, kurās viņi dzīvo. Avārijas sekas ir jānovērš nekavējoties neatkarīgi no mājas īpašuma piederības tāpat, kā medicīniskā palīdzība izbrauc uz izsaukumu neatkarīgi no tā, vai slimnieks dzīvo privatizētā dzīvoklī vai privātā namīpašumā, un ugunsdzēsēju brigādes  izbrauc uz izsaukumiem neatkarīgi no nama īpašuma  piederības.

3. Pašvaldībām ir jāņem uzskaitē un jāreģistrē visi denacionalizētie nami un šajos namos dzīvojošie  īrnieki, lai varētu noteikt nepieciešamās palīdzības apmērus šo namu īrniekiem un apzinātos šo namu faktisko tehnisko stāvokli. Atsevišķi ir jāņem uzskaitē visi denacionalizēto māju īrnieki, kuri ir dzīvojuši šajās mājās pirms denacionalizācijas.

4. Valstij ir jāgarantē visiem denacionalizēto māju īrniekiem, kuri ir dzīvojuši šajos namos pirms denacionalizācijas, tiesības uz mājokli. Šīs tiesības uz mājokli nevar tikt realizētas uz māju īpašnieku rēķina, pieņemot īres maksas ierobežojošus vai citādus īres tirgu kropļojošus likumus vai citus normatīvos aktus.

5. Denacionalizēto māju īrniekiem valsts nedeva iespēju, līdzvērtīgi citiem valsts iedzīvotājiem, iegādāties īpašumā dzīvokļus, kuros viņi dzīvoja līdz mājas denacionalizācijas. Tāpēc tieši valstij ir jāuzņemas pienākums risināt šo cilvēku mājokļu problēmas.

6. Valstij un pašvaldībām kopīgi ir jāizstrādā denacionalizēto namu īrnieku mājokļu risināšanas programmu un jāpiešķir šai programmai nepieciešamie finansiālie līdzekļi. Šī programma ietver sevī sociālo pabalstu izmaksas maznodrošinātiem, trīspusēji līgumi starp māju īpašniekiem, īrniekiem un pašvaldībām, valsts un pašvaldības pabalsti īres maksas kompensācijai, pārcelšanas pabalsti, sociālo māju celtniecība. Šīs programmas finansiālos apmērus varēs noteikt tikai pēc visu denacionalizēto māju īrnieku uzskaites un stāvokļa apzināšanās, bet jau tagad ir skaidrs, ka šī nauda nevar būt mazāka par 25 miljoniem latu gadā.

Attiecībā uz namīpašniekiem


1. Ir jāatzīst, ka dzīvokļu izīrēšana ir tik pat cienījama  uzņēmējdarbība kā jebkura cita, jo nodrošina valsts iedzīvotājus ar mājokli, kas ir cilvēka eksistences visnepieciešamākais nosacījums.

2. Valstij ir jāatzīst, ka visu laiku no neatkarības atjaunošanas, aizbildinoties ar iedzīvotāju zemo maksātspēju, tika veikta diskriminējoša politika attiecībā uz denacionalizēto māju īpašniekiem. Tajā vietā, lai aizsargātu iedzīvotājus no pārmērīgo izdevumu nastas, samazinot maksas par valstij un pašvaldībai piederošo uzņēmumu  komunālo pakalpojumu sniegšanu, ar likumu tika ierobežoti īres maksas apmēri. Valsts un pašvaldība prettiesiski uzlika namīpašniekiem veikt sociālās aizsardzības funkcijas, tajā pat laikā pieprasot no iedzīvotājiem pilnu tirgus cenu par sev piederošo uzņēmumu pakalpojumu apmaksu. Turpmāk valstij ir jāveic tāda ekonomiskā politika, kura garantētu namīpašniekiem tirgum atbilstošu īres maksu, kura nevar būt zemāka par mājas apsaimniekošanas un amortizācijas izdevumiem un pienācīgu peļņu, ne zemāku kā 5% no mājas tirgus vērtības gadā (savādāk namīpašums ir nolemts bankrotam, tiek pārdots ar visām izrietošām sekām priekš īrniekiem, un īres tirgus samazinās).

3. Valstij ir jāpiesaista namu sakārtošanai Eiropas Savienības nauda, piedāvājot namīpašniekiem, tāpat kā  cita veida uzņēmējiem, veidot savas attīstības programmas.

4. Īpaša attieksme ir jābūt attiecībā uz namiem, kuri ir kultūrvēsturiski pieminekļi. Šo namu īpašniekiem ir jāparedz dažādi nodokļu atvieglojumi un valsts un pašvaldības subsīdijas šo namu sakārtošanai.

5. Namu sakārtošanu Rīgā traucē nesamērīgās birokrātiskās procedūras Rīgas domē būvatļauju saņemšanai, šo namu regulārajiem un kapitālajiem remontiem. Rīgas domei ir jānosaka prioritāte visu jautājumu izskatīšanai attiecībā uz denacionalizēto namu remontiem un šo namu sakārtošanu. 

6. Attiecībā uz denacionalizētiem namiem valstij ir jāveido tāda likumdošana, kura pilnā mērā aizsargātu īpašuma tiesības atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. 

Attiecībā uz īres tirgu


1. Ir jāatzīst, ka  valsts galvaspilsētā ir nepieļaujams izīrējamo dzīvokļu trūkums.

2. Valstij ir jāveido tāda politika, kas veicinātu dzīvokļu izīrēšanu un mazinātu tukšu dzīvokļu skaitu Rīgā.

3. Valstij ir jāstimulē īres tirgus veidošanos un izīrējamo dzīvokļu skaita palielināšanos. Valstij ir jāizstrādā pasākumu komplekss, kas veicinātu uzņēmējus būvēt jaunus īres namus. Šis pasākumu komplekss ietver labvēlīgu nodokļu politiku, likumdošanu un valsts un pašvaldību atbalstu attiecībā uz uzņēmējiem, kuri investē līdzekļus ilgtermiņa projektiem saistītiem ar māju celtniecību un turpmāko šo māju dzīvokļu izīrēšanu.

4. Ir jāveido kopēji projekti īres namu celtniecībā uzņēmējiem un pašvaldībām.

5. Ir jādod iespējas uzņēmējiem veidot attīstības programmas īres tirgus paplašināšanai, piesaistot Eiropas Savienības naudu.

6. Īpašuma tiesības tāpat kā tiesības uz mājokli ir cilvēka pamattiesības. Cilvēka pamattiesību aizskāruma gadījumus ir nepieļaujami risināt gadiem ilgos tiesas procesos, tāpēc visus strīdus, kuri izriet no īres un nama apsaimniekošanas attiecībām, tiesām ir jārisina pietiekoši īsos termiņos. 

7. Sadzīviskas nesaskaņas, saistītās ar īres attiecībām un māju apsaimniekošanu, ir jārisina administratīvā kārtā ātri un efektīvi. Tāpēc ir jāpaplašina īres valžu tiesības un pilnvaras. 
Andris Vilks - Īres valdes priekšsēdētājs
Copyright © 2009-2013, Andris Vilks