Par norīkoto pārvaldnieku, un ne tikai

Latvijas Republikas Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 21. panta (2). daļā ir noteikts, ka attiecīgās administratīvās teritorijas pašvaldībai, veicot tai likumā noteiktās funkcijas un ievērojot šajā likumā noteikto kārtību, ir pienākums iecelt dzīvojamai mājai norīkoto pārvaldnieku, ja: 1) dzīvojamās mājas īpašnieks neveic obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības vai nav uzdevis tās veikt pārvaldniekam un tā rezultātā tiek apdraudēta cilvēku dzīvība, veselība, drošība, īpašums vai vide (turpmāk — apdraudējums); 2) dzīvojamās mājas pārvaldīšana tiek veikta tā, ka tiek radīts apdraudējums.

Kas tad ir norīkotais pārvaldnieks? Norīkotais pārvaldnieks ir persona ar noteiktu izglītību, kuru pašvaldība ieceļ par daudzdzīvokļu mājas pārvaldnieku, ja tās mājas īpašnieks nenodrošina likumā noteiktas prasības dzīvojamās mājas pārvaldīšanas jomā, un šādas bezdarbības dēļ notiek vai nu mājā dzīvojošo iemītnieku apdraudējums, vai apkārtējo iedzīvotāju uzturēšanās mājas tuvumā ir apdraudēta. Tāpat norīkotais pārvaldnieks ir obligāti ieceļams, ja mājas pārvaldīšana un apsaimniekošana rada apdraudējumu apkārtējai videi. Uz noteiktu laiku īpašniekam, vai viņa ieceltam pārvaldniekam, tiek atņemtas tiesības pārvaldīt un apsaimniekot dzīvojamo māju. Šīs funkcijas veic pašvaldības ieceltais norīkotais pārvaldnieks līdz brīdim, kamēr trūkumi un apdraudējums tiek novērsti. Vai citiem vārdiem runājot, ja māja netiek pienācīgi pārvaldīta un apsaimniekota, pašvaldībai ir jāņem šī māja savā aprūpē un jānovērš trūkumi un apdraudējums iedzīvotājiem un apkārtējai videi. Atbilstoši likumam visus izdevumus saistītus ar norīkotā pārvaldnieka darbu, pašvaldība piedzen no mājas īpašnieka. Ja īpašnieks brīvprātīgi nenorēķinās ar pašvaldību, tad visi izdevumi ir piedzenami vispārējās jurisdikcijas tiesā.   

Kādos gadījumos tad pašvaldībai ir obligāti, atbilstoši likumam, jāieceļ norīkotais pārvaldnieks. Piemēram, ja mājai nav nodrošināti pamatpakalpojumi, tas ir ūdens padeve, apkure ziemas periodā. Ja netiek organizēta atkritumu izvešana. Ja mājas inženiertehniskais stāvoklis ir nedrošs mājas iemītniekiem. Pie šādiem apstākļiem notiek mājas iedzīvotāju tiešs apdraudējums. Apkures nenodrošināšanas gadījumā iedzīvotāji salst un tiek apdraudēta viņu veselība, bet atsevišķos gadījumos pat dzīvība. Cilvēki, it īpaši pensionāri, vai invalīdi, var vienkārši nosalt neapkurināmās telpās pie ārējās temperatūras zem mīnus desmit, divdesmit un zemāk. Ūdens padeves atslēgšana draud ar visām tām slimībām, kuras rodas antisanitāro apstākļu dēļ. Tas pats attiecas uz atkritumu izvešanas nenodrošināšanu, kas papildus vēl rada apdraudējumu apkārtējai videi. Tāpat jāieceļ ir norīkotais pārvaldnieks, ja māja, vai tās daļa, brūk kopā un apdraud garāmgājējus.

Rīgā ir pietiekoši daudz daudzdzīvokļu māju, kuras pārvaldīšana ir tādā līmenī, ka apdraud tajās dzīvojošos iedzīvotājus. Ir arī pussabrukušas mājas, kurās vēl joprojām dzīvo iemītnieki, bet kuru īpašnieki apsaimniekošanu vai nu neveic, vai veic nepietiekošā līmenī. Visiem zināmie piemēri ir apkures atslēgšana daudzdzīvokļu namiem ziemas periodā par iedzīvotāju parādiem. Ir mazāk zināmi gadījumi par ūdens padeves atslēgšanu daudzdzīvokļu mājām. Vai gadījumi, kad mājas tehniskais stāvoklis neiztur nekādu kritiku. Vai gadījumi, kad inženiertehniskās komunikācijas ir tādā stāvoklī, ka ūdens padevi nodrošināt nav iespējams. Iedzīvotāji gadiem raksta sūdzības visdažādākām pašvaldības institūcijām, iet uz pieņemšanām pie dažādām amatpersonām, bet rezultātu kā nav, tā nav. Pašvaldības amatpersonas izplēš rokas, vai kaut ko atrakstās, labākā gadījumā namīpašniekam uzliek kādu administratīvo sodu, kuru bieži vien vai nu apstrīd Administratīvā tiesā, kur procesi velkas gadiem, vai vispār nemaksā. Bet iedzīvotāji sēž bez ūdens, aukstos dzīvokļos pussabrukušās mājās. Tā tas velkas gadiem, lai gan likums skaidri nosaka pašvaldības rīcību šādos, teikšu ekstremālos priekš māju iemītniekiem apstākļos. Šķiet, kas būtu vienkāršāk, nozīmē norīkoto pārvaldnieku, kas pieslēdz apkuri, atjauno ūdens padevi un noorganizē atkritumu izvešanu. Ja nepieciešams, veic mājai vajadzīgos remonta darbus. Pēc tam izdevumus piedzen no īpašnieka. Bet nē. Kopš likums ir stājies spēkā 2009. gada vidū, Rīgā nevienu norīkoto pārvaldnieku Rīgas dome nav iecēlusi, lai gan iedzīvotāju sūdzību nav mazums. Daudzu māju iedzīvotāji prasa un lūdzas, lai dome ieceļ norīkoto pārvaldnieku un saved māju kārtībā, bet rezultātu tā arī nav panākuši. 

Kāpēc Rīgas dome nepilda likumu? Ierēdņi atsaucas uz vienu iemeslu. Tas ir pārāk dārgi. Mājas, kurās ir minētās problēmas parasti ir tādā tehniskā stāvoklī, ka, lai savestu tās kārtībā ir jāiegulda ievērojami finanšu līdzekļi, kuru Rīgas domei it kā nav. Pareizāk būtu teikt nevis nav, bet kurus dome baidās, ka nevarēs piedzīt no namīpašnieka, jo tiesvedības procesi ir gari, dārgi un sarežģīti un kāds būs iznākums vēl nevar paredzēt. Jāsaka, ka tiesu procesi nav nemaz garāki un dārgāki, kā visi mēs tiesājamies, ja mūsu tiesības ir kaut kādā veidā aizskartas. Tad sanāk, ka Rīgas domei tiesvedības process ir par dārgu un par garu, bet vienkāršam cilvēkam ir tieši kā vajag. Namīpašnieks vai mājas pārvaldnieks tiesājoties ar parādniekiem un dzīvojamo telpu bojātājiem ir spiests iesaistīties tieši šādā tiesvedībā, un veiksmīgi to dara, jo viņam nav citas iespējas. Savukārt Rīgas domei ar juridisko pārvaldi, kurā strādā milzīgs štats juristu, lūk, tiesvedības procesi ir par garu un par dārgu. Un rezultātu arī šis juristu leģions nevar prognozēt.

Aizgājis jau ir tik tālu, ka Mājokļa un vides departaments apsver iespēju, bet, iespējams, jau gatavo priekšlikumus, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izmaiņām, kuri noņems no pašvaldības šo nepanesamo slogu un mainīs likuma normas par norīkoto pārvaldnieku, lai nevajadzētu sniegt palīdzību bezizejā nokļuvušiem māju iemītniekiem. Tas, ka rezultātā pašvaldībai nebūs nekādu mehānismu kā palīdzēt neciešamos apstākļos dzīvojošiem daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, protams, ierēdņiem un pašreizējiem Rīgas domes deputātiem ir otršķirīgs jautājums. Galvenais ir ietaupīt naudu budžetā. Viens piemērs no Mājokļu un vides departamenta darbinieku prezentācijas konferencē, kas notika 2012. gada 30. martā. Mūra mājas iedzīvotāji sūdzas, ka mājā ilgstoši nav apkures. Konstatēts, ka apkures nav, jo plīsušas caurules. Bez tam mājā ir bojāts jumta segums. Mājā ir 58 dzīvokļi, no tiem apdzīvoti 12. Prognozējamie remonta izdevumi, lai māju savestu kārtībā 300 tūkstoši latu. Pašvaldība nav atradusi tādu naudu ko ieguldīt dzīvojamā mājā, lai tajā dzīvojošas 12 ģimenes varētu dzīvot apkurināmos dzīvokļos un bez spaiņiem dažādās istabas vietās pēdējā stāvā. Protams, nevienu neinteresē, kur namīpašnieks var dabūt 300 tūkstošus latu, lai savestu savu māju kārtībā. Faktiski māja ir nolemta bojāejai, tikai jautājums cik ilgi vēl mājas iedzīvotāji mocīsies bez apkures un ar tekošu jumtu. Un tādu nolemtu bojāejai māju Rīgas pilsētā ir ne mazums. Ja namīpašnieks nav spējīgs apsaimniekot sev piederošu māju, tad Rīgas domei vajadzētu gan nodrošināt iedzīvotājiem normālus dzīves apstākļus, ja pat priekš tam ir nepieciešams ieguldīt mājā kādus finanšu līdzekļus un pēc tam atsavināt šo māju par labu pašvaldībai par namīpašnieka parādiem. Kurš tad cits palīdzēs rīdziniekiem, ja ne Rīgas dome. Bet Rīgas dome gatavo likumu izmaiņu priekšlikumus, lai nebūtu nekas jādara.

Dzīvojamo māju uzturēšanas un atjaunošanas process ir dārgs un laikietilpīgs. Rīgā ir ne mazums māju, kuru īpašnieki finanšu trūkumu dēļ nespēj savest kārtībā savas mājas. Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka daudzās pirmskara dzīvojamās mājās dzīvo iedzīvotāji ar visai ierobežotu rocību. Tieši tāpēc valsts un pašvaldības līmenī ir jāgatavo programmas šādu māju atjaunošanai. Jāpiesaista arī finanšu līdzekļi, iespējams no Eiropas Savienības ienākošās naudas. Mums Rīgā jau tagad ir pietiekoši daudz graustu, tāpēc ir jādara viss iespējamais lai šo graustu daudzums nepalielinātos. Tāpat valsts un pašvaldības deputātiem un ierēdņiem ir jādomā par iedzīvotāju mājokļu kvalitāti, lai arī tie cilvēki, kuri nav pārāk bagāti varētu dzīvot pieklājīgos mājokļos, bet ne graustos bez ūdens un apkures. Lai cilvēki dzīvotu tādos mājokļos, kādiem jābūt vienai no Eiropas Savienības valsts galvaspilsētām.  

Kas attiecas uz izmaiņām Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, tad ierēdņiem pirmām kārtām vajadzētu padomāt ne kā izvairīties no viņiem ar likumu uzliktiem pienākumiem, bet, varbūt par to, kādas izmaiņas ir jāveic normatīvajos aktos, lai ar mājokli saistītie strīdi tiesās tiktu izskatīti sapratīgā laika periodā un bez valsts nodevas. Tad Rīgas domei un visiem citiem nebūs gadiem jātiesājas jautājumos, kas ir cilvēkiem vieni no svarīgākiem, jautājumos, kuri skar viņu mājokļus.