Kopš denacionalizācijas procesa sākuma īres attiecībās ir daudz kas mainījies un, jāsaka, mainījies ne jau uz labāko pusi. Atjaunojot neatkarīgo valsti un tiecoties likvidēt okupācijas sekas, tika pieņemti lēmumi atdot namīpašniekiem viņu okupācijas varas atņemtos īpašumus. Attiecībā uz Rīgas dzīvojamām mājām ir jāatzīmē fakts, ka šīs mājas bija relatīvi sliktā tehniskā stāvoklī un pašvaldībai bija ekonomiski neizdevīgi šis mājas apsaimniekot un remontēt. Pie saprātīgas politikas, kura regulētu īres attiecības un nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, privātīpašniekam būtu savu īpašumu jāsaved kārtībā ātrāk un efektīvāk, nekā to izdarītu pašvaldība no nodokļu maksātāju naudas. Attiecībā uz īres maksām tika noteikta viena īres maksa visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no mājas īpašuma formas. Ir jāatzīmē, ka pirmos gadus pēc denacionalizācijas dažādu īpašumu formu māju iedzīvotāji nejuta nekādu lielu starpību ne maksāšanas apjomā, ne apsaimniekošanas kvalitātē. Bija praktiski vienalga, vai īrnieks dzīvo pašvaldības mājā vai denacionalizētā mājā. Nevarēja gan privatizēt savu dzīvokli, tomēr īpašumu vērtība bija ļoti zema, un pat pašvaldību māju iedzīvotāji nemaz tik naski uz dzīvokļu privatizāciju nebija. Daļa tā arī neprivatizēja pašvaldības dzīvokļus, izmantojot sertifikātus citiem mērķiem.

Atgriežot dzīvojamās mājas likumīgajiem īpašniekiem un to mantiniekiem, attiecīgajos likumos tika iestrādātas normas, kurām būtu jānodrošina atdodamo māju iedzīvotāju sociālās garantijas, kā arī tika paredzēta palīdzības sniegšana īpašniekiem atgūto īpašumu sakārtošanā. Tika noteikts, ka ir jāizstrādā likums par kompensācijām denacionalizēto māju īrniekiem. Tika paredzēts, ka šiem īrniekiem piešķirs zemi māju būvniecībai. Tika paredzēts, ka pašvaldība sniegs palīdzību denacionalizēto māju īpašniekiem māju savešanā kārtībā. Jāatzīmē fakts, ka, izņemot sociālās palīdzības sniegšanu maznodrošinātajiem, no šīs iecerētās palīdzības no valsts un pašvaldību puses netika īstenots nekas. Ir daudz iemeslu, kāpēc netika sniegta palīdzība denacionalizēto māju īrniekiem un šo māju īpašniekiem , bet galvenais ir tas, ka nebija politiskās gribas šādu palīdzību sniegt. Tiem politiķiem, kuri bija atbildīgi par īres attiecību regulējošo likumdošanu, kā arī par māju apsaimniekošanu Rīgā, bija skaidrs, ka daudz lielāku politisko ietekmi var gūt tieši apstākļos, kad šī nozare ir nesakārtota un kad pastāv konfrontācija starp dzīvojamo māju īrniekiem un dzīvokļu izīrētājiem.

Jebkura tautsaimniecības nozare var pilnvērtīgi attīstīties pie attiecīgi saprātīgas regulējošas politikas. Tas attiecas arī uz nozari, kas nodrošina ar dzīvokļiem ievērojamu daļu valsts, it īpaši Rīgas, iedzīvotāju. Visās tautsaimniecības nozarēs ir ražotājs vai pakalpojumu sniedzējs no vienas puses, un preču vai pakalpojumu patērētājs no otras puses. Piemēram, zemnieks audzē graudus un pārdod tos maizes cepējam. Maizes cepējs cep maizi un ar starpnieku palīdzību pārdod to iedzīvotājiem. Frizieris sniedz savus pakalpojumus un saņem par to naudu no klienta. Banka aizdod iedzīvotājiem naudu pret ķīlu un par to saņem procentus. Valsts no savas puses regulē abu pušu attiecības samērīgi, lai neciestu ne viena, ne otra puse. Pie saprātīgas politikas valsts regulācija ir vērsta uz nozares attīstību. Ir jāņem vērā, ka tautsaimniecības nozarē visu dalībnieku intereses ir saistītas, un, ja cieš viena puse, tas noteikti ietekmēs arī otru pusi. Ja ne šajā brīdī, tad ilgtermiņā noteikti. Ja valsts izdotie likumi ir nesamērīgi, cieš vai nu pakalpojumu sniedzējs, vai pakalpojumu saņēmējs, bet tas noteikti negatīvi ietekmēs arī otru pusi. Ja valsts izdotie likumi ir nesamērīgi, nozare sašaurinās un pat likvidējas. Tad pakalpojuma vairs nav, un nav par ko runāt. Īpaši jūtīgi tirgus ekonomika reaģē uz gadījumiem, ja valsts iejaucas tirgus cenu regulēšanā. Piemēram, ja valsts noteiktu maizes cenas ierobežojumus, tas negatīvi iespaidotu maizes ražotāju, kurš prasītu samazināt graudu pārdošanas cenu. Ja graudu pārdošanas cena nesamazinātos, daļa, parasti mazākie ražotāji, būtu spiesti pārtraukt maizes cepšanu un pāriet, piemēram, uz degvīna ražošanu no graudiem. Līdz ar to, lai gan maize būtu lētāka, to nevarētu brīvi nopirkt. Rastos maizes deficīts, rindas un viss tas, kas negatīvi atspoguļojas uz pircēju. Ja maizes cenu ierobežotu vēl vairāk, neviens vairs maizi neražotu, jo tas būtu ekonomiski neizdevīgi. Patērētājs būtu spiests pārtikt no kā cita. Ja valsts nosaka papildus nastu bankai, banka ir spiesta palielināt aizdevumu procentus, līdz ar to cieš kredītu ņēmējs. Ja valsts ierobežotu bankas cenas, tas ir, aizdevumu procentu apmēru, banka var prasīt lielāku ķīlu, līdz ar to daudzi potenciālie kredīta ņēmēji vispār izstātos no spēles. Ja valsts ar likumu noteiktu, ka banka vispār nevar ņemt ķīlu, tad daļa kredīta ņēmēju parādu neatdotu, un bankas bankrotētu vai pamestu tirgu. Līdz ar to ciestu visi godprātīgie kredīta ņēmēji, jo nebūtu kur kredītu ņemt. Šādos apstākļos uzplauktu visāda veida krimināli naudas aizdevēji pret nesamērīgiem procentiem un ar apšaubāmām naudas piedziņas metodēm. Visi šie piemēri ir tiešā veidā attiecināmi uz dzīvojamās platības izīrēšanas tirgu, kas nu jau vairākus gadus tiek grauts ar nesaprātīgu un nesamērīgu valsts iejaukšanos, no kuras, kā mēs tagad redzam, visvairāk cieš tieši dzīvokļu īrnieki. Latvijas Republikas Satversmes tiesa ar 2006.gada 8.marta spriedumu ir atzinusi, ka valsts iejaukšanās īres maksas noteikšanā neatbilst valsts Satversmei un faktiski pārkāpj cilvēktiesību normas. Jau šis fakts vien nosaka to, ka valsts īres attiecību regulēšana ir bijusi nesamērīga un nesaprātīga.      
 
Noteikt, vai valsts izdotie likumi un šo likumu piemērošana ir veicinājusi tautsaimniecības nozares attīstību, vai tieši pretēji, var salīdzinot, kā ir mainījies šīs nozares dalībnieku stāvoklis noteiktā laika posmā. Kā tad ir mainījies dzīvokļu izīrēšanas tirgus un to dalībnieki? Attiecībā uz denacionalizēto māju īpašniekiem, kuri ir atguvuši savus okupācijas laikā atņemtos namus, ir jāatzīmē fakts, ka liela daļa no viņiem vairs nav namīpašnieki, jo nav spējuši pie valsts un pašvaldības noteiktā īres tirgus regulējuma tikt galā ar māju apsaimniekošanu un savus īpašumus ir pārdevuši. Dzīvokļu izīrēšanas noteiktais valsts regulējums ir piespiedis ievērojamu daļu šo pakalpojumu sniedzēju atteikties no šī biznesa un aiziet no šīs nozares. Palikusī īpašnieku daļa  turpina nodarboties ar dzīvokļu izīrēšanu. Tomēr nevar teikt, ka palikušie savā vairumā ir spējuši savu biznesu paplašināt vai ievērojami uzlabot pakalpojumu kvalitāti, tas ir, dzīvokļu īrnieku sadzīves apstākļus. No izīrēšanas biznesa aizgājušos ir nomainījusi jauna kaluma namīpašnieku kategorija, kuri izprot valsts noteikumus un situācijas ekonomisko pusi. Viņi saprot, ka izīrēt dzīvokļus pēc valsts noteikumiem ir vistaisnākais ceļš uz izputēšanu. Tāpēc ir pirkuši namus vai nu ar nolūku tos tālāk pārdot, izbrīvējot dzīvokļus no īrniekiem, vai kā kapitāla ieguldījumus, atkal izbrīvējot no īrniekiem, izremontējot un izīrējot pietiekoši turīgiem cilvēkiem par attiecīgu samaksu.

Arī liela daļa no denacionalizēto māju īrniekiem ir aizgājuši no īrētajiem dzīvokļiem vai nu nopērkot sev dzīvokļus, vai tika izlikti nemaksāšanas vai citu iemeslu dēļ. Tātad arī īrnieki iziet no īres tirgus aprites. Lielākai daļai palikušo stāvoklis, atšķirībā no tā, kāds bija denacionalizācijas procesa sākumā, ir krasi pasliktinājies. Ja denacionalizācijas procesa sākumā atšķirības starp iedzīvotājiem, kuri dzīvoja valsts vai pašvaldības mājās un denacionalizētajās mājās, bija nenozīmīgas, tad pašreiz gan īres maksa, gan dzīves kvalitātes nodrošinājums denacionalizētajiem īrniekiem ir nesalīdzināmi sliktāks kā iedzīvotājiem, kuri dzīvo privatizētajās mājās. Apstākļi, ka denacionalizētās mājas ir vecākas un prasa lielākas apsaimniekošanas maksas un remontdarbu izmaksas, nav būtiskākais šīs atšķirības iemesls. Būtiski ir tas, ka Rīgas pašvaldībai vienmēr ir bijusi atšķirīga pieeja palīdzības sniegšanā iedzīvotājiem, kuri dzīvo privatizēto dzīvokļu mājās, un iedzīvotājiem, kuri dzīvo denacionalizētajās mājās. Privatizēto dzīvokļu mājas politisku iemeslu dēļ tiek apsaimniekotas par samazinātām apsaimniekošanas maksām un iedzīvotāju parādus nosedz no pašvaldības budžeta. Ūdens starpības nomaksai privatizēto dzīvokļu mājās vien katru gadu no nodokļu maksātāju naudas tika izdalīts simtiem tūkstošu latu. Arī no to iedzīvotāju nodokļu naudas, kuri dzīvo denacionalizētajās mājas. Vai pašvaldība ņems apsaimniekošanā denacionalizēto māju par naudu, par kuru apsaimnieko privatizēto dzīvokļu māju, vienojoties ar īpašnieku, ka tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvojuši mājā līdz denacionalizācijai, īres maksa būs tāda pati kā privatizēto dzīvokļu mājā un namīpašnieks varēs gūt peļņu tikai no īrniekiem, ar kuriem būs noslēdzis jaunus līgumus? Nē! Kāpēc tad apsaimnieko privatizēto dzīvokļu māju, kurā dzīvokļi ir izīrēti par divsimts un vairāk latiem? Bet daudzi namīpašnieki, iespējams, būtu gatavi slēgt tādus līgumus ar pašvaldību. Un denacionalizēto namu īrniekiem būtu vienāda maksa ar privatizēto dzīvokļa īpašnieku. Pašvaldību uzņēmumu avārijas dienesti sniedz palīdzību privatizēto dzīvokļu īpašniekiem bez papildus maksas, turpretī denacionalizēto māju iedzīvotājiem šādu palīdzību nesniedz. Rezultātā denacionalizēto māju iedzīvotāji avārijas gadījumos mēnešiem dzīvo bez ūdens, siltuma un ar pagalmā plūstošo kanalizāciju. Cits svarīgs iemesls, kas parasti pasliktina īrnieku stāvokli, ir denacionalizēto māju īpašnieku maiņa. Fakti rāda, ka katra īpašnieka nomaiņa vissliktākā veidā atspoguļojas uz mājas iedzīvotājiem. Tā kā uzturēt denacionalizēto īrnieku par valsts noteiktiem tarifiem ir ekonomiski neizdevīgi, mājas pircēji vēlas no šiem iedzīvotājiem atbrīvoties. Faktiski mājas arī tiek pirktas ar nolūku izlikt īrniekus, un parasti izlikšanas veidi tiek apdomāti pirms pirkuma. Labākajā gadījumā īrniekiem tiek piedāvātas kādas kompensācijas, jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos visai ievērojamas. Tomēr parasti šie izlikšanas veidi ir saistīti ar tādu sadzīves apstākļu radīšanu īrniekiem, kuri padara uzturēšanos attiecīgajā mājā par neiespējamu. Pēdēja laikā situācija ir pasliktinājusies tik tālu, ka nevēlamus īrniekus vienkārši un brutāli izmet uz ielas. Izrādās, ka likumi un citi normatīvie akti nedod tiesības varas iestādēm atjaunot dzīvokļa lietošanas tiesības bez tiesas lēmuma. Bet tiesas lēmumu ir jāgaida vairākus gadus. Ko nu? 

Lai gan daudzas Rīgas centra mājas ir atjaunotas un izremontētas, liela daļa denacionalizēto māju ir katastrofālā stāvoklī. Īpaši tas attiecas uz mājām, kurās dzīvo īrnieki, kas lietojuši dzīvokli līdz mājas denacionalizācijai. Mājas tehniskais stāvoklis ir tieši saistīts ar naudas apmēru, kuru iegulda mājas apsaimniekošanā un atjaunošanā. Šis naudas apjoms ir tieši saistīts ar īres maksas apmēriem. Kopš denacionalizācijas procesa sākuma īres maksu denacionalizēto māju īrniekiem, kuri lietojuši dzīvokli līdz mājas denacionalizācijai, valsts ir ierobežojusi. Ierobežojusi pilnīgi visiem īrniekiem, neskatoties ne uz īrnieku mantisko stāvokli, ne ieņēmumu apmēriem. Ierobežota šī maksa ir arī pašreiz, lai gan formāli Satversmes tiesa šo ierobežojumu ir atcēlusi. Tomēr praktiski, lai īres maksu palielinātu, ir jāvēršas tiesā, kura pieņems galējo lēmumu, labi, ja pēc trim gadiem. Pat ja pieņem, ka tiesa spēs objektīvi novērtēt mājas apsaimniekošanas un atjaunošanas izmaksas, inflācijas dēļ šī īres maksa būs par saviem trīsdesmit procentiem mazāka, kā nepieciešams. Bez tam ir jāņem vērā arī spēkā stājušies kreditēšanas procesa ierobežojumi, kas nedod iespēju namīpašniekiem ņemt kredītus māju remontiem. Līdz ar to var prognozēt, ka mājas arī turpmāk atjaunotas un remontētas netiks. Bet mājas tehniskais stāvoklis un apsaimniekošanas kvalitāte, pirmkārt, atstāj ietekmi tieši uz mājā dzīvojošo iedzīvotāju stāvokli.

Kopš denacionalizācijas procesa sākuma valsts un pašvaldība ir regulējusi īres attiecības. Šis regulējums vienmēr ir bijis saistīts ar runām par īrnieku tiesību aizstāvību, namīpašnieku patvaļas ierobežošanu un tamlīdzīgiem, lielai daļai iedzīvotāju patīkamiem izteicieniem. Dīvaini, ka pēc piecpadsmit gadus ilgušas cīņas par īrnieku tiesībām un pret namīpašnieku patvaļu, valstī regulāri pieņemot attiecīgas likumdošanas izmaiņas, īrnieku sadzīves apstākļi kļūst aizvien sliktāki. Ja mēs salīdzinām īrnieku un izīrētāju attiecības un sadzīves apstākļus denacionalizācijas sākuma posmā un pašreiz, tad ir acīmredzami, ka tieši īrnieki visvairāk cieš no cīņas par īrnieku tiesībām. Namīpašnieki sliktākajā gadījumā ir pārdevuši savus namus un laimīgi dzīvo no bankas procentiem, kuri ir nesalīdzināmi lielāki, kā būtu iespējams iegūt peļņu no īres maksām, apsaimniekojot mājas. Tieši īrnieki dzīvo neremontētās, pustukšās mājās, bieži vien bez ūdens, siltuma un elementārām sadzīves ērtībām. Tad varbūt ir jābeidz ieilgusī cīņa un jāsāk strādāt, pieņemot tiesiskai valstij atbilstošas likuma normas, kas taisnīgi, efektīvi un, galvenais, savlaicīgi regulētu īres attiecības. Lai patvaļīgi izliktam īrniekam nebūtu jāgaida trīs gadus, kad tiesa pieņems lēmumu par viņa atgriešanos mājās. Lai namīpašniekam nebūtu jāzīlē trīs gadus, vai tiesa pieņems attiecīgu lēmumu, lai viņam pietiktu naudas nomainīt mājas jumtu. Un kredīta iespējas denacionalizēto māju īpašniekiem ar likumiem vajadzētu tieši palielināt, bet nevis likvidēt.

Pēdējos pāris gadus valsts un Rīgas pašvaldība cenšas situāciju, cik vien iespējams, labot. Rīgā tiek izmaksāti pārcelšanās pabalsti, kuru apmēri tika dubultoti. Tiek apmaksāta paaugstinātā īres maksa iedzīvotājiem ar zemu ienākumu apmēru. Rīgā iegulda ievērojamus līdzekļus dzīvojamo māju celtniecībā. Ekonomikas ministrija strādā pie normatīvo aktu grozījumiem, kuri normalizētu un uzlabotu īrnieku un izīrētāju attiecību regulējumu. Pateicoties Amerikas prezidenta vizītei tika sniegta palīdzība atsevišķiem namīpašniekiem māju remontiem. Protams, tagad, kad nekustamo īpašumu izmaksas ir sasniegušas neaptveramus augstumus, labot stāvokli ar denacionalizētām mājām un šo māju iedzīvotājiem ir daudz grūtāk un dārgāk nekā, ja būtu realizēta tā palīdzības programma, kura tika iecerēta denacionalizācijas procesa sākumā. Tomēr stāvoklis ar denacionalizētajām mājām ir okupācijas sekas, un šo seku likvidēšanai ir jāpieiet ar visu nopietnību, iespējams, lūdzot Eiropas Savienības finansiālo palīdzību.