Andris Vilks

Ir pagājuši 15 gadi no neatkarības atjaunošanas. Mūsu valstī tiek veidota saprātīgi kontrolēta tirgus ekonomika, mēs esam Eiropas Savienības valsts, mums ir demokrātija un visas tās cilvēkam garantētās brīvības un tiesības, kuras ir noteiktas starptautiskos cilvēktiesību dokumentos. Kāpēc tad mūsu valstī ir tik sarežģītas īrnieku un izīrētāju attiecības, kāpēc Rīgas pilsētas Īres valde ir pārpludināta ar neapmierināto iedzīvotāju sūdzībām? Kāpēc īrnieku pārstāvētās organizācijas sludina par īrnieku tiesību diskrimināciju un viselementārāko vajadzību nenodrošināšanu? Savukārt namīpašnieki sūdzas par viņu tiesību pārkāpšanu un raksta iesniegumus Satversmes tiesai. Vai viss ir pietiekoši labi noteikts likumos un vai šie likumi tiek pildīti?

Ar mūsu valsts neatkarības atjaunošanu sākās tirgus attiecību veidošanās visās tautsaimniecības nozarēs, arī īres attiecībās. Padomju laikos īres tirgus neeksistēja, ja neskaita vasarnīcu un istabu īrēšanu privātmājās, jo nebija privātīpašuma. Valsts iedzīvotāji dzīvoja īrētajos dzīvokļos un, lai gan tas nebija viņu īpašums, uzskatīja to par savu, jo īres termiņi bija neierobežoti laikā un samaksa par īri bija tīri simboliska. Tad okupācijas režīms sabruka un tika atjaunota neatkarīgā Latvijas Republika. Ņemot vērā pārejas perioda grūtos apstākļus un to, ka lielākai daļai iedzīvotāju toreiz bija visai zema maksātspēja, neatkarīgā valsts noteica īres tirgus kontroli un ierobežojumus. Šie ierobežojumu izpaudās kā īres maksas ierobežojumi uz septiņiem gadiem. Tajos laikos šie ierobežojumi bija attaisnojami, un visi tos pieņēma bez liekām diskusijām. Īrnieki neprotestēja, jo īres maksas nepalielinājās. Namīpašnieki bija priecīgi, ka taisnīgums ir uzvarējis un viņu nolaupītie īpašumi tiek atgriezti. Protams, šie īpašumi bija izpostīti un izdemolēti, vietām uz sabrukuma robežas, tomēr tika atgriezti. Daudzos gadījumos īpašumus nevarēja atdot tiem, kuriem viņi bija atņemti, jo šie cilvēki bija aizgājuši no šis pasaules… vieni trimdā, citi Sibīrijā, citus vienkārši nobendēja. Mūžīgā piemiņa aizgājušiem! Tomēr viņu pēcnācēji varēja atgūt savu senču īpašumus. Protams, īpašumus atguvušiem cilvēkiem, savā lielā vairākumā, nebija pieredzes namu apsaimniekošanā, attiecību veidošanā ar iedzīvotājiem, celtniecībā, grāmatvedībā, likumdošanā … Tomēr prieks par atgūtajiem īpašumiem bija, bija arī cerība. Tajos tālajos deviņdesmito sakuma gados cilvēki cerēja, ka valstī labklājība strauji uzlabosies, valsts un pašvaldība atbalstīs namu sakārtošanu un savešanu kārtībā. Jo tā jau ir mūsu neatkarīgā valsts nevis okupācijas režīms. Pat likumos „Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” un „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” bija skaidri ierakstīts, ka pašvaldības var palīdzēt namīpašniekiem savest savus namus kārtībā (14.pants. Pašvaldība ir tiesīga piešķirt nama īpašniekam nama kapitālā remonta un ekspluatācijas izdevumu kompensācijai subsīdijas, aizdevumus vai sniegt cita veida palīdzību, kāda noteikta pašvaldības dzīvokļu fondam). Tomēr vārdi „ir tiesīga” neuzlika pašvaldībām nekādu pienākumu palīdzēt, bet deva tikai tādu iespēju. Un šo iespēju palīdzēt namīpašniekiem varēja izmantot, bet varēja arī neizmantot, atkarībā no tā, kādi cilvēki nonāktu pie pašvaldību vadības. Un tā nu sanāca, ka Rīgā pie atbildīgiem amatiem ar laiku nāca cilvēki, kuri, padomju skolas apguvuši, labi zināja, ka savu politisko kapitālu var vairot, kurinot naidu starp dažādām iedzīvotāju grupām. Sākās mērķtiecīga namīpašnieku apmelošana un noķengāšana. Skaidrs, ka grūtības bija visās tautsaimniecības jomās, arī dzīvokļu izīrēšanas biznesā. Un šīs grūtības un  negācijas ir saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan tagad izpaužas pavisam savādāk nekā pirms 15 gadiem.

Atgūstot savus namīpašumus absolūtais vairākums īpašnieku gribēja tos savest kārtībā, apsaimniekot un veidot civilizētas attiecības ar īrniekiem, komunālo pakalpojumu sniedzējiem, pašvaldībām. Vai pastāvošā vara veicināja šos visnotaļ saprātīgos centienus? Nē, gluži pretēji, visa valsts un, it īpaši, pašvaldības politika tika vērsta uz izīrēšanas biznesa apspiešanu un iznīdēšanu. Šī tieksme iznīdēt izīrēšanas tirgu izpaudās kā politiskā, tā arī ekonomiskā jomā.

Politiski īres tirgus graušana izpaudās nelabvēlīgu un netaisnu likumu pieņemšanā attiecībā uz dzīvokļu izīrētājiem (piemēram, svītrošana no APK 151.pantu par dzīvojamās telpas lietošanas noteikumu pārkāpšanu). Vairākkārtējās likuma „Par dzīvojamo telpu īri” izmaiņās tika panākts, ka denacionalizētie īrnieki praktiski var dzīvot bez jebkāda īres līguma, jo padomju laikā slēgtos īres līgumus vairs nevar uzskatīt par īres līgumu mūsdienu tiesību izpratnē to būtisko sastāvdaļu trūkuma dēļ (nav norādīti īres maksas apmēri, nav norādīti īres līguma termiņi, nav norādītas personas, kuras var dzīvot kopā ar īrnieku, nav norādītas līgumslēdzēju puses un t.t.). Kas tas par līgumu, kurš ir slēgts pie citas valsts iekārtas (okupācijas laikā, pēc okupācijas varas likumiem) ar sen neeksistējošu organizāciju, kura pat nav bijusi izīrējamā objekta īpašnieks (laupītājs noslēdz līgumu, un šim „līgumam” ir jābūt saistošam likumīgam īpašniekam!)?  Minētā likumā „Par dzīvojamo telpu īri” tika panākts, ka padomju laiku īres attiecības tiek uzskatītas kā beztermiņa atļauja iemītniekam (un viņa radiem) bezgalīgi lietot namīpašniekam piederošu īpašumu par minimālu samaksu, jo, ja ir nepieciešams pacelt īres maksu, tad to var panākt tikai savstarpēji vienojoties (kurš tad piekritīs maksāt vairāk par to, par ko var maksāt mazāk?), bet, ja vienošanās netiek panākta, tad namīpašniekam ir jāiet uz tiesu un pazemojošā, bezgalīgā tiesas procesā jāmēģina pierādīt (ja izdosies), ka viņa piestādītā īres maksa ir pamatota (pamatota attiecībā uz ko?). Politiski īres tirgus graušana izpaužas arī kā  neefektīvas tiesas sistēmas izveidošana civiltiesisko (arī no īres attiecībām izrietošo) strīdu risināšanā. Nesamērīgi garie tiesas procesi, kā arī varas nevēlēšanās ievest kārtību Rīgas namos ar administratīvām metodēm (piemēram, dzīvokļu patvarīgas aizņemšanas gadījumos, dzīvojamo telpu lietošanas noteikumu pārkāpšanā) veicināja patvaļas un nelikumību vairošanos. Likumdošanā aizvien vairāk tika leģitimizēta īrnieku visatļautība un nesodāmība (piemēram, naudas izspiešana no namīpašnieka, ja namam ir nepieciešams kapitālais remonts un tas ir jāatbrīvo no īrniekiem), tajā pat laikā normatīvajos aktos tiek iestrādāti aizvien jauni īpašnieku pienākumi, ierobežojumi un sodi. Īrnieks var nesodīti terorizēt kaimiņus, bojāt īpašumu, nemaksāt ne par īri, ne par komunālajiem pakalpojumiem, bet namīpašniekam uz to visu ir jānoskatās bezspēcīgi, kamēr gadiem velkas bezgalīgie tiesu darbi. Pie tam tiesas bieži vien lemj jautājumus ne pēc būtības, bet atkarīgi no smalko juridisko nianšu ievērošanas pakāpes.. Un ja, nedod Dievs, kāda juridiskā nianse netiks ievērota, īrnieks paliek sveikā un var turpināt bojāt, terorizēt, nemaksāt, aizņemt viņam nepiederošas telpas, savas vecās mantas nomest kur pagadās ārpus dzīvojamās platības, mēslus mest pagalmā un trepju telpā, automašīnas novietot uz īpašnieka zemes kur ienāk prātā utt. Vai tad ir jābrīnās, ka ar laiku īrnieku patvaļa sastapās ar namīpašnieku pretestību. Sabiedrība tā ir iekārtota, ka, ja valsts neregulē kādas sabiedriskās attiecības vai regulējošais mehānisms ir neefektīvs, tad sabiedrība pati atrod risinājumu.

Ekonomikas jomā īres tirgus apspiešana izpaudās kā pilnīgi neadekvāta īres cenu politiskā noteikšana. Pilnīgi neadekvāta salīdzinoši ar pārējās tautsaimniecības nozaru izmaksām. Salīdzinoši kaut vai ar tiem pašiem mājokļu apsaimniekošanas izdevumiem, jāsaka, ka nevienā jomā nebija tādas cenu diskriminācijas kā īres cenu noteikšanā. Ar neatkarības atjaunošanu visās mājokļa apsaimniekošanas nozarēs tika noteiktas tirgus cenas vai nu nekavējoties, vai cena strauji tuvojās tirgum. Piemēram, siltuma izmaksas nekavējoties tika noteiktas atbilstoši tirgum (vai Rīgas domes monopolam), un šie apmēri desmitiem reižu pārsniedza īres maksas izmaksas uz vienu kvadrātmetru dzīvojamās platības. Kur vēl pasaulē tikai par vienu komunālo pakalpojumu ir jāmaksā desmitiem reizes vairāk nekā par visu mājas apsaimniekošanu? Tāpat ar visām citām izmaksām, kuras nosaka valsts un pašvaldība saviem uzņēmumiem un ar valsts un pašvaldību atbildīgo darboņu saistītajām firmām. Nosakot komunālo pakalpojumu izmaksu apmērus Rīgā, netika ņemti vērā nedz iedzīvotāju zemā maksātspēja (turpretī nosakot īres griestus iedzīvotāju zemā maksātspēja tiek piesaukta līdz pat mūsdienām), nedz arī veselais saprāts. Piemēram, pašvaldība noteica, ka no iedzīvotājiem par centralizēto siltuma piegādi drīkst iekasēt ievērojami zemāku cenu nekā namīpašniekam ir jāmaksā par to pašu siltuma piegādi Rīgas Siltumam. Kur vēl ekonomikā var sastapt tik bezkaunīgu diskrimināciju? Pie tam jāņem ir vērā, ka namīpašniekiem tika vardarbīgi uzspiests pienākums būt par bezmaksas starpnieku komunālo pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem. Par ūdeni, siltumu iedzīvotāji nevarēja norēķināties ar pakalpojumu sniedzēju (un tagad arī vēl nevar). Par iedzīvotāju patērēto siltumu, ūdeni maksāja namīpašnieks, pēc tam piedzenot (ja spēs) tēriņus no īrniekiem. Tā kā tajos laikos aptuveni divdesmit – divdesmit pieci procenti īrnieku vispār nemaksāja ne par īri, ne par komunālajiem pakalpojumiem, namīpašnieks cieta patstāvīgu finanšu deficītu, un nevarēja būt nekāda runa par namu savešanu kārtībā. Te gribas piezīmēt, ka namus atguvušie īpašnieki bijā savā visumā godprātīgi cilvēki un viņiem tajos laikos pat prātā nevarēja ienākt atslēgt māju no siltuma vai ūdens piegādes, neskatoties uz milzīgajiem parādiem, kuri izveidojās varas pārstāvju diskriminējošās ekonomiskās politikas dēļ. Pagāja krietns laika sprīdis, kamēr daļa namīpašnieku, novesti izmisumā dēļ varas diskriminējošās ekonomiskās politikas un atklātas ņirgāšanās, bija spiesti pārdot savus īpašumus veikliem, dažādu tautību nekustamo īpašumu uzpircējiem. Šie jaunie namīpašnieki ir lietišķi un pragmatiski cilvēki, viņiem ir svešas liekas emocijas biznesā, viņi zina, ko grib, un sasniedz to, ko grib, ātri un efektīvi. Un mērķis ir skaidrs – atbrīvoties no īrniekiem, lai varētu izmantot tukšas telpas dažādiem biznesa projektiem. Līdzekļi mērķu sasniegšanā ir visdažādākie, sākot no visu komunālo pakalpojumu atslēgšanas un beidzot ar atklātiem draudiem.

Kas tad ir vainīgs, ka  īrnieki ir nonākuši neapskaužamā stāvoklī un viņus grib izlikt no dzīvokļiem. Vai namīpašnieki, kuri atguva savus īpašumus denacionalizācijas procesā? Nē! Tie namīpašnieki, kuri atguva savus īpašumus nevēlējās izlikt īrniekus un viņiem nebija nekādu biznesu projektu. Viņu biznesa projekts bija izīrēt sev piederošus dzīvokļus par saprātīgām cenām tur dzīvojošiem cilvēkiem. Bet īrnieku izlikšanas un visādas nebūšanas ir diskriminējošas politikas rezultāts, kura ir virzīta uz īres attiecību sagraušanu mūsu valstī (īres tirgus pastāvīgi samazinās, īrēto platību daudzums samazinās, valsts politika ir tendēta uz dzīvokļu iegādāšanos īpašumā, nekādi neveicinot īres attiecību sakārtošanu un stabilizāciju). Šī politika ir guvusi panākumus, un pašreiz valstī īres tirgus ir nerentabls, un tāpēc viņam ir tendence samazināties. Un šo politiku veido visu veidu un nokrāsu īrnieku pseidoaizstāvji, kuri taisa savu netīro politisko kapitālu, šķeļot sabiedrību un naidojot dažādus sabiedrības slāņus. Ne jau iedzīvotāju intereses šie politiķi aizstāv, ne jau problēmu atrisināt viņi grib. Nē! Sašķelt sabiedrību, uzmesties par vairākuma aizstāvjiem un tādejādi gūt savus politiskos bonusus. Pie tam problēmas risināšana nevienu neinteresē, tieši pretēji, jo lielāka un samilzušāka problēma, jo labāk – varēs iegūt vairāk bonusu. Kāpēc, jāprasa, privatizēto dzīvokļu īpašniekus pašvaldība uztur un auklē (apsaimniekošana par 14,8 santīmiem ir tīra privatizēto dzīvokļu īpašnieku interešu lobēšana par pārējo nodokļu maksātāju naudu)? Tāpēc, ka viņu ir daudz. Daudz vairāk kā denacionalizēto māju īrnieku. Tāpēc tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo privatizētajos dzīvokļos, pašvaldība sedz parādus par siltumu daudzos miljonos latu, apsaimnieko uz pašvaldības rēķina, dotē māju remontus, avāriju gadījumos nekavējoties izbrauc avārijas likvidēšanas dienesti, un tas viss par nodokļu maksātāju naudu. Turpretī tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo denacionalizētajos namos, nekavējoties atslēdz siltumu par parādiem, neko nepalīdz mājas apsaimniekotājiem, un avārijas gadījumos šie iedzīvotāji ir spiesti mēnešiem sēdēt bez ūdens un siltuma, jo avārijas dienests pie viņiem nebrauks, kā arī nelūdzies. Privatizēto dzīvokļu īpašnieku ir daudz, un viņu problēmas nav kam uzvelt, tāpēc ir jātērē nodokļu (arī to cilvēku nodokļu, kuri dzīvo denacionalizētajos namos) nauda, lai viņiem izdabātu. Denacionalizēto īrnieku ir mazāk, un viņu problēmas var uzvelt „ļaunam” namīpašniekam. Te skaidri izpaužas īrnieku „aizstāvju” divkosība un liekulība. Ja privatizēto dzīvokļu mājā ir aizsērējusi kanalizācija, atbrauc un salabo par nodokļu maksātāju naudu, ja denacionalizētā mājā ir aizsērējusi kanalizācija, neviens nebrauks un nelabos, kaut netīrumi līs pa visu pagalmu. Un, ja atbrauks, tad nevis likvidēs avāriju, bet uzliks sodu namīpašniekam, ko viņš nomaksās no denacionalizēto īrnieku īres naudas un tātad nevarēs kaut ko izremontēt, kaut ko izdarīt. Un remontēs namīpašnieks arī par denacionalizēto īrnieku naudu, bet nevis par nodokļu maksātāju naudu. Kāpēc tāda iedzīvotāju diskriminācija: vieni visu dara paši un maksā nodokļus, un par šo cilvēku nodokļiem tiek uzturētas citu iedzīvotāju grupas mājas (privatizēto dzīvokļu īpašnieku mājas). Ak, šie denacionalizēto īrnieku aizstāvji! Ķengāt un lamāt īpašnieku vienmēr gatavi, kaut ko reāli izdarīt, lai atvieglotu denacionalizēto īrnieku sadzīves apstākļus un izveidotu taisnīgu nodokļu naudas sadali, negrib. Tieši pretēji, viņi saka: kāpēc pašvaldībai ir jāiegulda nauda privātajā namīpašumā? Tieši tāda paša iemesla dēļ, kāpēc iegulda naudu privāto dzīvokļu namā. Tāpēc, ka visos namos dzīvo Rīgas iedzīvotāji, un, ja palīdz vieniem, tad ir jāpalīdz arī citiem.

Kāpēc denacionalizēto īrnieku aizstāvji nepārtraukti runā par īres maksu ierobežojumiem denacionalizētajās mājās, visu laiku uzsverot iedzīvotāju zemu maksātspēju, bet tajā pat laikā neviens pat nemēģina ieminēties par, piemēram, komunālo maksājumu samazināšanu denacionalizēto māju īrniekiem. Ja jau tā rūpējas par trūcīgajiem īrniekiem, tad varēja ierosināt, piemēram, par siltumu denacionalizētās mājās maksāt uz pusi mazāk. Un par ūdeni un kanalizāciju arī. Un par elektrību. Tas neveidotu pašvaldības naudas plūsmu īpašnieku kabatās, tomēr ievērojami atvieglotu denacionalizēto māju īrnieku finansiālo stāvokli. Kāpēc visus šos gadus īres maksa tika ierobežota ar valsts izdotu likumu (un vēl tagad ir ierobežota), bet tā pati valsts un pašvaldība no tiem pašiem īrniekiem plēš pilnu tirgus cenu par saviem pakalpojumiem? Tā arī ir vienas iedzīvotāju daļas ekonomiskā diskriminācija!

Pašreiz namīpašumu apsaimniekošanas un uzturēšanas jomā solās notikt būtiskas izmaiņas sakarā ar Satversmes tiesas spriedumu par „īres griestu” atcelšanu. Daudzos namīpašniekos šis spriedums radīja prieku un cerības. Prieku par to, ka tomēr taisnīgums ir uzvarējis, un cerību, ka beidzot viņi būs patiesi saimnieki savos īpašumos un varēs šos īpašumus savest kārtībā. Šis prieks un cerības ir līdzīgs to laiku priekam un cerībām, kad nolaupītos namīpašumus atdeva to īpašniekiem un viņu mantiniekiem pēc piecdesmit gadu postīšanas okupācijas laikā. Lai nu šīs cerības piepildītos! Tomēr nevajag aizmirst, ka vara mūs pievīla līdz šim. Iespējams, mēģinās pievilt arī tagad. Pašreiz valstī nepastāv reāls īres tirgus. Tam ir daudz iemeslu, un viens no galvenajiem ir tas, ka valsts un pašvaldība pēdējos piecpadsmit gadus neko nav darījusi, lai šādu tirgu izveidotu. Valstī ir milzums daudz iedzīvotāju, kuri nespēj maksāt reālās īres maksas. Šo iedzīvotāju mājokļu problēmas tika bezkaunīgi uzveltas namīpašniekiem, piespiedu kārtā liekot uzturēt denacionalizētos īrniekus par tādām īres maksām, kādas valstij labpatikās atļaut. Pašlaik denacionalizētiem īrniekiem, ja viņi nespēs maksāt par īri namīpašumos, nav kur iet, jo citu dzīvokli viņi atrast nevar. Tas ir valsts mājokļu politikas rezultāts. Pašreiz Rīgas dome intensīvi strādā, lai atrisinātu šo denacionalizēto īrnieku problēmas. Tiek izstrādāti projekti par pašvaldības kompensācijām tiem īrniekiem, kuri nevarēs nomaksāt īres tirgus cenas. Tiek pastiprināta sociālo māju celtniecība. Tiek paplašināta to iedzīvotāju kategorija, kura varēs saņemt pašvaldības palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā. Tiek realizēta kompensāciju izmaksa denacionalizēto namu īrniekiem pārcelšanās nolūkiem. Tiek plānoti arī citi pasākumi, lai nodrošinātu denacionalizētos īrniekus ar dzīvokļiem vai segtu maksātnespējīgu īrnieku īres maksas starpību namīpašniekam. Šie ir tie pasākumi, kurus vajadzēja sākt plānot piecpadsmit gadus atpakaļ un veikt par šiem piecpadsmit gadiem. Cik arī intensīvi nestrādātu pašreizējā Rīgas dome, nevar pusgada laikā paveikt to, kam bija atvēlēti piecpadsmit gadi. Ir jāņem vērā arī tas, ka valsts pagaidām neko manāmi pozitīvu nedara, lai ieguldītu savu artavu jautājuma risināšanā. Varbūt arī labi, ka neko nedara, jo viss tas, ko valsts vara ir darījusi līdz šim, ir nācis namīpašniekiem, un līdz ar to Rīgas namiem, tikai par sliktu. Tā kā nebūs jābrīnās, ja jaunievēlētā Saeima izstrādās kādu kārtējo cūcību attiecībā pret namīpašniekiem.

Ir jāņem vērā ka „īres griesti” ir tikai viena no netaisnībām, kas ir vērsta pret namīpašniekiem. Turpina pastāvēt likumdošana, kurā leģitimizē patvarīgu dzīvojamās telpas aizņemšanu uz laiku, kamēr ilgst tiesvedības process. Turpina pastāvēt tie paši garie tiesas procesi. Turpina pastāvēt diskriminējoša likumdošana, kas neļauj namīpašniekam noteikt dzīvoklim tirgus cenu, bet kura liek īres cenu „finansiāli nopamatot” tiesā. Turpina pastāvēt visi tie birokrātiskie šķēršļi, kas padara nama rekonstrukciju un kapitālo remontu par gandrīz neiespējamu pasākumu.  Turpina pastāvēt tūkstošiem maksātnespējīgu īrnieku, kuru liktenis ir nodots tiesu varā, un neviens nevar prognozēt, ko tā tiesu vara lems. Turpina pastāvēt daudzi un dažādi īrnieku pseidoaizstāvji, kuru aktivitātes aizvien pieaug un kuru mērķis ir arī turpmāk uzvelt valsts un pašvaldības problēmas uz namīpašnieku pleciem, ar to attaisnojot savu nespēju risināt iedzīvotāju mājokļu problēmas. Problēmas pastāv, un tās ir jārisina kopīgiem spēkiem.

Vislielākā cieņa un vislielākā pateicība ir jāizsaka tiem namīpašniekiem, kuri, aizstāvot visu namīpašnieku intereses, ir gājuši cīnīties par taisnību Satversmes tiesā un uzvarējuši šo cīņu. Vislielākā pateicība viņiem! Tas dod cerības un spēkus strādāt turpmāk.

Komentāri
Jānis
29.05.2014 21:50:41
Un kā, cienītais kungs, Jūs nosauksiet tos """denacinonalizatorus""", kas ēkas atguva uz fiktīvu Motes k-ga izziņu un ārzemju līgumu pamata?
Andris Vilks - Īres valdes priekšsēdētājs
Copyright © 2009-2013, Andris Vilks