Andris Vilks

Īres namu īpašnieki netīra jumtus no sniega, neremontē trepju telpas, jumtus un māju fasādes, atslēdz īrniekiem elektrību, auksto un karsto ūdeni, apkuri, nojauc malkas šķūņus, pagalmos izrok bedres un norobežo ieejas namos, brutāli uzliek trepju telpai atslēgas un nelaiž īrniekus savos dzīvokļos. Pa to laiku īrnieki nemaksā par dzīvokli, terorizē kaimiņus, dzīvokļos rīko orģijas, piegāna trepju telpas un pagalmus, met atkritumus kur pagadās, ierīko dzīvokļos nelegālās alkohola tirdzniecības vietas, izīrē savus īrētos dzīvokļus svešām personām par divreiz un trīsreiz lielāku samaksu, visu lauž un posta. Tā ir mūsu pilsētas ikdiena, ja spriež pēc Rīgas pilsētas Īres valdē ienākošajiem iesniegumiem. Un iesniegumu ir daudz.

Cilvēki nāk ar savām problēmām, un, lai gan daži jautājumi šķiet vienkārši un viegli risināmi, tomēr, cik problēma arī nebūtu vienkārša, iesniedzējam tā ir svarīga un sāpīga. Savādāk viņš nenāktu un nestāstītu savu bēdu un nemeklētu palīdzību. Es uzsveru, katrā iesniegumā ir cilvēka sāpes, viņam nodarītā pārestība un katram piemītošā tieksme pēc taisnīguma. Vai Īres valde var palīdzēt cilvēkiem viņu mājokļu problēmu risināšanā? Var palīdzēt un palīdz katru dienu vairākiem desmitiem rīdzinieku.

Īres valde sniedz iedzīvotājiem konsultācijas visos tajos jautājumos, kuri ir saistīti ar māju un dzīvokli. Rīgas pilsētas Īres valde sniedz ap četriem tūkstošiem konsultāciju gadā. Ne katrā konsultācijā ir iekļauta problēma un strīds. Bieži vien cilvēki nāk pēc padoma, kā labāk apsaimniekot māju vai kā vienoties ar pārējiem dzīvokļu īpašniekiem par kopējo saimniecību. Kur ņemt līdzekļus remontam un kā šos līdzekļus lietderīgāk izmantot. Kā sastādīt īres līgumu un vai var parakstīt to līgumu, kuru piedāvā parakstīt nama saimnieks. Īres valdes locekļi ir Rīgas domes ievēlētie cilvēki, konkursa kārtībā izraudzītie ar lielu pieredzi māju apsaimniekošanā. Pārsvarā juristi. Divi Valdes locekļi ir ievēlēti no īrnieku puses, divi no izīrētāju puses. Tas nenozīmē ka Valdes sēdēs divi cīnīsies visiem spēkiem par īrnieku aizstāvību, un otri ar ne mazāku sparu metīsies aizstāvēt namīpašniekus un apspiest īrnieku tiesības. Nebūt ne, lai gan dažiem ir tāds priekšstats, un atsevišķi politiskie spēki tieši tā vēlās parādīt Īres valdes būtību.

Tieši īrnieks vislabāk izpratīs otra īrnieka problēmas un sāpes, jo viņš ir tādā pat stāvoklī. Viņš pats ir īrnieka situācijā, tātad saprot visas tās pārestības un netaisnības, ar kurām nākas sastapties māju iedzīvotājiem. Viņš pats ir ar tām problēmām saskāries personīgi un savulaik tās personīgi risinājis. Viņš redz problēmu no īrnieku viedokļa un vislabāk var piedāvāt šīs problēmas risinājumu. Tas pats attiecas uz izīrētāju pārstāvjiem. Tikai namīpašnieks var saprast ar namīpašuma pārvaldīšanu saistītās problēmas un problēmu novēršanas iespējas. Tikai namīpašnieks redz problēmu no īpašnieka redzes punkta un zina, kas ir jādara, lai rastu risinājumu.  Katrā Īres valdes sēdē īrnieku pārstāvji saprotami un skaidri izskaidro īrnieku problēmas būtību konkrētā lietā, bet izīrētāju pārstāvji namīpašnieku rūpes un bažas attiecīgajā situācijā. Un tādā veidā tiek meklēts problēmas risinājums, kuram obligāti ir jābūt pieņemamam abām pusēm. Tikai tad, kad risinājums tiek atrasts starp Īres valdes locekļiem, tas tiek piedāvāts abām nesaskaņās iesaistītajām pusēm. Tiek izskaidrots un pamatots viedoklis, kāpēc konkrētā situācijā vislabāk būtu rīkoties tieši tā, bet nevis savādāk. Īres valdes locekļi, risinot nesaskaņas, ņem vērā ne tikai mūsu valsts likumdošanu un normatīvajos aktos iekļautās prasības, bet galvenokārt reālo dzīvi. Un reālā dzīve bieži vien neiekļaujas sausās likumu normās. Ir jāņem vērā gan cilvēku izpratnes pakāpi un emociju pārpilnību, gan finansu līdzekļu trūkumu kā īrniekiem, tā arī daudziem namīpašniekiem, ir  jāņem vērā, ka atsevišķos gadījumos tiesas spriedums var nebūt tāds, kā tiek prognozēts, un var neapmierināt gan vienus, gan otrus, ir jāņem vērā iesniedzēju sociālo stāvokli un prasības namu uzturēšanai, ir jāņem vērā viss teiktais un daudz kas cits. Tikai tā var palīdzēt cilvēkiem risināt viņu problēmas.

Kādas tad ir šīs nesaskaņas, kuras risina Rīgas pilsētas Īres valde? Jāsaka, ka absolūtā pārsvarā iesniegumus iesniedz dzīvokļu īrnieki. Mazāks daudzums iesniegumu ir no dzīvokļu īpašniekiem, kuri ir neapmierināti ar apsaimniekotāju darbu, vēl mazāk sūdzību ir no namīpašnieku puses, un praktiski vispār nav sūdzību no nomnieku puses. Tas gan nenozīmē, ka ar nomas attiecībām Rīgā viss ir kārtībā, drīzāk nomnieki uzskata, ka strīdus ar māju īpašniekiem ir lietderīgāk risināt uzreiz tiesas ceļā, netērējot laiku Īres valdē. Tas pats attiecas uz namīpašniekiem, kuriem ir nesaskaņas ar īrniekiem. Man ir bijis iespējams izrunāties ar ļoti daudziem Rīgas namīpašniekiem un, jāsaka, ka lielai šo cilvēku daļai ir zudusi ticība atrast taisnīgu viņu problēmu risinājumu valsts un pašvaldības iestādēs. Viņi uzskata, ka valsts un pašvaldība nepamatoti ierobežo viņu tiesības un pastāvošā vara ir negatīva un pat klaji naidīga pret namīpašniekiem. Tas pats ir ar īrnieku viedokli, par viņu tiesību nenodrošināšanu, viņu atstāšanu likteņa varā bez pienācīgām sociālām garantijām. Runājot ar Rīgas īrniekiem, ir skaidrs, ka liela daļa no viņiem jūtas diskriminēti un savās tiesībās ierobežoti.

Tātad pārsvarā sūdzas īrnieki. Kādas tad ir Rīgas īrnieku problēmas? Jāsaka, ka problēmu spektrs ir visdažādākais, tomēr lielākajam daudzumam nesaskaņu ir kopīgas pazīmes un tās var apvienot pēc strīdā ietvertas problēmas būtības. Šīm problēmām var būt dažāda svarīguma pakāpe, no svarīgām līdz mazāk svarīgām. Jūs piekritīsiet, ka ir dažāda svarīguma pakāpe īrnieka nesaskaņām ar namīpašnieku, piemēram, jautājumā vai var, vai nevar žāvēt veļu pagalmā, no vienas puses, un,  piemēram, sūdzībām par siltuma atslēgšanu visaukstākajā ziemas periodā, kad ir apdraudēta īrnieka un viņa ģimenes locekļu veselība un pat dzīvība, no otras puses. Rīga pilsētas Īres valde izskata visus iesniegumus un sūdzības, neskatoties uz to, cik svarīgas vai nesvarīgas tās šķiet Valdes locekļiem, jo katrā iesniegumā ir ietverta konkrēta cilvēka neapmierinātība, aizvainojums un katram piemītošā tieksme pēc taisnīguma.
Ir vērojama tendence samazināties strīdu kategorijām, kurās ir ietvertas mazāk sarežģītas problēmas, un palielināties tādu strīdu daudzumam, kuros ir ietvertas īrniekiem svarīgas problēmas. Palielinās to iesniegumu kategorija, kuros īrnieki pamatoti sūdzas par viņu tiesību visrupjāko un bezkaunīgāko pārkāpšanu. Es pat teiktu, ka tādu sūdzību ir nepieņemami daudz.

Visnepieņemamākā pēc manām domām, ir namīpašnieku rīcība, kas saistīta ar svarīgu komunālo pakalpojumu nenodrošināšanu. Pirmkārt, ūdens atslēgšana un siltuma atslēgšana aukstā laikā. Tā ir izsmalcināta un rafinēta cilvēku spīdzināšana ar nolūku panākt, lai šie cilvēki aiziet prom. Un te nu mēs saskaramies ar problēmu, kura nepastāvēja tad, kad sākās denacionalizācijas process. Tajos grūtajos laikos namīpašnieki nevarēja no iedzīvotājiem iekasēt pilnu samaksu par siltumu, jo normatīvajos aktos bija noteikti ierobežojumi maksām par siltumu, kuri attiecās uz iedzīvotājiem, bet namīpašniekiem bija jāmaksā Rīgas siltumam pēc reālā patēriņa, pēc Rīgas siltuma vienpusēji noteiktajiem tarifiem. Starpība bija pietiekoši liela, un, ja vēl ņem vērā to, ka toreiz daudzi īrnieki vispār nemaksāja ne par īri, ne par komunālajiem pakalpojumiem, bet namīpašniekiem bija jānokārto maksājumi par siltumu laicīgi, situācija priekš īpašniekiem bija smaga. Neskatoties uz šo smago situāciju, nevienam namīpašniekam, kurš atguva savus nacionalizētos īpašumus pat prātā nevarēja ienākt doma, ka var atslēgt ūdeni un siltumu ziemā. Īpašnieku vienīgais mērķis bija panākt, lai īrnieki laicīgi un pilnā apmērā maksātu par īri. Tagad situācija ir kardināli mainījusies. Ir nākusi jaunu agresīvu un bezkaunīgu namīpašnieku kategorija, kura uzpērk Rīgas namus nevis ar mērķi gūt peļņu no īres maksām, bet ar mērķi maksimāli ātri dabūt esošos īrniekus prom, lai varētu realizēt savus biznesa projektus. Pielietojamās īrnieku izlikšanas metodes ir labi zināmas, un svarīgu vietu te ieņem cilvēku mocīšana, atslēdzot tiem komunālos pakalpojumus: siltumu un ūdeni, kā arī elektrību, telefonu, gāzi... Atslēdz visu, ko vien var atslēgt. Un lai gan siltums un ūdens Latvijas likumdošanā ir definēti kā pamatpakalpojumi, kurus nesniegt nevar, pietiekoši efektīva mehānisma, kā piespiest ievērot šīs un daudzas citas likuma normas, nav. Bet tāds mehānisms ir nepieciešams, jo siltumu ir jāpieslēdz šodien un tūlīt. Cilvēki salst nost, kamēr Rīgas pilsētas Īres valde, pārsvarā pielietojot  psiholoģiskā spiediena metodes, pārliecina īpašnieku, ka siltums tomēr ir jāpieslēdz. Namīpašniekam var uzlikt administratīvu sodu par pamatpakalpojumu nenodrošināšanu, un tādus sodus Rīgas pilsētas Administratīvā komisija jau uzliek. Daži domā, ka šie sodi ir par mīkstu. Nu ko, var jau būt, arī ir. Tomēr, manuprāt, sodīšanas metode nav pietiekoši efektīva. Pirmkārt, pārmērīgi lielu sodu noteikt nevar, jo pārmērīgi lieli sodi var tikt izmantoti ļaunprātīgi no varas pārstāvju puses, un tas var būt par pamatu sūdzībām par cilvēktiesību nesamērīgajiem ierobežojumiem. Otrkārt, cik lieli sodi arī nebūtu, kad runa ir par Rīgas centra namiem, kuru vērtība ir miljoni un vairāki miljoni latu, šie sodi tiks nomaksāti bez aizkavēšanās, bet siltums pieslēgts nebūs. Treškārt, administratīvo sodu var pārsūdzēt un siltumu nepieslēgt, kamēr tiesvedība vilksies mēnešiem un gadiem, cilvēki sals. Pēc manām domām likumdevējam ir jādefinē konkrētu pamatpakalpojumu sarakstu, kuru, ja namīpašnieks nenodrošina, pašvaldībai ir tiesības nodrošināt piespiedu kārtā, pēc tam piedzenot radušos zaudējumus no īpašnieka. Tikai tā mēs varēsim pasargāt mūsu valsts iedzīvotājus pašreizējos apstākļos no salšanas aukstos dzīvokļos, bez ūdens, elektrības, gāzes un visa tā, bez kā nav iedomājama mūsdienu cilvēku dzīve. Vēl man nav skaidrs, kāpēc likumdevējs nav attiecinājis elektrības padevi uz pamatpakalpojumiem. Vai tad 21. gadsimtā Eiropas Savienības valstī ir iedomājama cilvēka dzīve sveču un petroleju lampu gaismā?

Kā jau minēju, jaunā namīpašnieku kategorija, kura uzpērk Rīgas namus, ir tendēta uz īrnieku izlikšanu. Vēl viena metode, ko namīpašnieki praktizē ar nolūku atbrīvoties no īrniekiem, ir nepieņemt īres maksu un maksu par komunālajiem pakalpojumiem, tādejādi mēģinot pierādīt, ka ar jauno īpašnieku nepastāv īres attiecības un cilvēks uzturas telpās nelikumīgi. Jāsaka, ka pēc manām domām šie mēģinājumi ir nepamatoti un lemti neveiksmei, tomēr īrniekus tas uztrauc, un viņi nāk uz Īres valdi pēc padoma, kuru arī saņem. Un zināms pamats uztraukties viņiem ir, jo likumdošana ir visai sarežģīta un pretrunīga, ne mazāk sarežģīta un pretrunīga atsevišķos gadījumos ir tiesu prakse. Speciālais likums „Par dzīvojamo telpu īri” nosaka, ka dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats īrniekam ir dzīvojamās telpas īres līgums (2. pants). Turpat 5. pantā ir teikts, ka dzīvojamās telpas īres līgumu slēdz rakstveidā izīrētājs un īrnieks. It kā viss ir ļoti skaidri un saprotami pateikts, tomēr praktiski gandrīz visiem īrniekiem, kuri vēršas Īres valdē pēc palīdzības, rakstiska īres līguma ar izīrētāju vai nu nav vispār, vai nu viņa termiņš sen ir beidzies, vai viņš ir sastādīts tādā veidā, ka brīžiem vispār nevar saprast, par ko ir runa. Šādu īres attiecību nesakārtotību mēģina izmantot jaunie māju uzpircēji, pakļaujot īrnieku patstāvīgam stresam par iespēju viņu izlikt no dzīvokļa. Un lai gan katram juristam, kas nodarbojas ar no īres attiecībām izrietošiem strīdiem, ir zināmi tādi jēdzieni kā „faktiskās īres attiecības” un ka katram nākamajam mājas īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie īres līgumi, vienkāršam iedzīvotājam tas viss liekas nesaprotami, neskaidri un nepārliecinoši. Un tāpēc cilvēki nervozē, ir iebiedēti un nejūtas droši par savu nākotni. Tādos stresa apstākļos viņus var piespiest parakstīt viņiem neizdevīgus īres līgumus vai vispār izlikt, piedāvājot pilnīgi neadekvātu finansiālo kompensāciju. Ja šo metodi apvieno ar iepriekš minēto un atslēdz visus komunālos pakalpojumus, spiediens ir tāds, ka daudzi salūzt un nespēj aizsargāt savas tiesības uz mājokli. Sabiedrībā briest neapmierinātība ar esošo situāciju. Rīgas pilsētas Īres valde sniedz šiem cilvēkiem juridisku palīdzību, bezmaksas juridisku palīdzību, vienlaikus pieprasot jaunajiem namu īpašniekiem pildīt viņu pienākumus. Tomēr ar to ir par maz. Likumdevējam ir jāpadomā, kā varētu pasargāt iedzīvotājus no nevajadzīgiem stresiem, nevajadzīgiem tiesas procesiem un ar to saistītiem laika tēriņiem un naudas izdevumiem. Ar to, ka likumā ieraksta, ka īres attiecību vienīgais pamats ir rakstisks īres līgums, ir par maz. Ir jāpanāk, lai cilvēki šos līgumus slēgtu un ievērotu. Tāpēc normatīvajos aktos ir jāiestrādā mehānismi, kuri nepieļautu telpu īri bez īres līguma un virzītu cilvēkus tos slēgt, un šos līgumus ir jāreģistrē valsts vai pašvaldības iestādē, lai varētu pietiekoši efektīvi aizsargāt gan īrnieka, gan īpašnieka likumiskās tiesības.

Gribētos atzīmēt, ka kopumā Latvijas Republikas likumos īres attiecības ir noregulētas. Un, ja īrnieki un izīrētāji pieturētos pie likumos noteiktajām normām, tad lielākā daļa problēmu atkristu. Diemžēl mūsu valstī vēsturiski ir izveidojusies tāda situācija, ka īrnieki ir spiesti sadzīvot ar namu īpašniekiem ne uz brīvprātīgas vienošanās pamata, bet bieži vien ir nonākuši īres attiecībās dzīves piespiedu apstākļu dēļ. Līdz ar to gan vieni, gan otri uzskata šos normatīvos aktus par daļēji netaisnīgiem un netaisās pie tiem stingri pieturēties. Savukārt likumdevējs nav pietiekoši padomājis, kā šīs visumā pareizās, likumos ietvertās normas, praktiski realizēt dzīvē un panākt, lai īrnieki un izīrētāji tos ievērotu. Likumā ir noteikts, ka komunālos pakalpojumus izīrētājam ir jānodrošina, bet viņš tos nenodrošina. Dzīvojamās telpas lietošanas noteikumos ir noteikts, ka īrniekam ir jāielaiž izīrētājs telpas tehniskā un sanitārā stāvokļa novērtēšanai, kā arī nepieciešamo remontu veikšanai, bet viņš to nelaiž, un policiju arī nelaiž, bet bez tiesas izpildītāja policija netiek dzīvoklī. Īrnieks bojā un piegāna māju un nemaksā par īri, bet zaudējumus no viņa piedzīt var nesamērīgi garajā tiesas procesā un arī ne vienmēr. Namīpašnieks uzkar mājas ārdurvīm piekaramo atslēgu un nelaiž īrnieku dzīvoklī, un policija ir bezspēcīga, jo tas ir privātīpašums, īres līgums nekur nav reģistrēts, un policija nezin, vai šis cilvēks ir īrnieks, vai nav, to var noteikt tikai tiesa. Īrnieks patvarīgi ieņem tukšu dzīvokli un dzīvo tur, kamēr tiesas process velkas gadiem, neko nemaksādams: ne par īri, ne par komunālajiem pakalpojumiem, visus izdevumus sedz no pārējo īrnieku iemaksām. Strīdu ir daudz, un, kamēr mūsu valstī nav pietiekoši plašs un visiem pieejams īres tirgus, ir jābūt mehānismiem, kā panākt, lai likumus ievēro gan īrnieki, gan izīrētāji un apsaimniekotāji.

Rīgas pilsētas Īres valde risina nesaskaņas starp īrniekiem un izīrētājiem. Īres valde nav kādu sociālu grupu interešu aizstāve, viņa necīnās par īrnieku vai izīrētāju tiesībām. Īres valde nerisina nesaskaņas, ierobežojot kāda likumīgās intereses. Īres valde arī nav tiesa, tā neizlemj jautājumu par labu vienam vai otram. Īres valde uz pastāvošas likuma bāzes piedāvā abiem, īrniekam un izīrētājam, pieņemamu konflikta risinājumu. Un, jāsaka, ka Rīgas pilsētas Īres valde lielāko daudzumu strīdu atrisina. Tomēr ir arī smagi gadījumi, par kuriem es minēju un kuri attiecas uz siltuma un ūdens atslēgšanu, un ir jādomā, kā tos pietiekoši efektīvi risināt nekavējoties.     

Kādas ir Īres valdes darbības metodes un pamatnostādnes. Pirmkārt, Valde noskaidro nesaskaņu patiesos cēloņus un aicina abas strīdā iesaistītās puses uz pārrunām. Paralēli valde pieprasa informāciju no dažādām valsts un pašvaldības iestādēm, kura attiecas uz strīdus objektu. Kad informācija ir iegūta un patiesais stāvoklis ir zināms, mēģinām atrast abām pusēm pieņemamu risinājumu. Jāsaka, ka tādu risinājumu atrast ir daudz vieglāk gadījumos, kad strīdam ir objektīvs pamats un puses ir gatavas šo strīdu risināt. Gadījumos, kad strīda pamatā ir nevis objektīvie iemesli, bet cilvēku savstarpēja nepatika un pat naidīgums, atrast pieņemamu risinājumu ir daudz grūtāk. Tāpēc ir saprotams, cik īrnieku un izīrētāju attiecību uzlabošanai ir svarīgi šīs attiecības risināt ar izpratni, iedziļinoties vienam otra problēmās. Tāda iedziļināšanās nav iespējama savstarpēja naidīguma gaisotnē, mēģinot viens otru apvainot un uzspiežot otram vienpusīgas prasības. Tieši tāpēc, lai vēl vairāk nepasliktinātu savstarpējās nedraudzīgās attiecības, Īres valde ne visai labprāt sūta administratīvo pārkāpumu protokolus uz Rīgas domes administratīvo komisiju soda uzlikšanai. Īres valde nav represīvā iestāde, tā neizķer sliktos likumpārkāpējus, lai liktu tiem sodus. Mūsu mērķis ir panākt, lai tas, kas ir veicis pārkāpumu, labotu savu nodarījumu. Ja namīpašnieks nav veicis kādus darbus vai likumā noteiktus pienākumus, mūsu mērķis ir panākt, lai vainīgais izpilda savu pienākumu un izdara savu darbu. Tāpēc mēs veicam pārrunas un mēģinām pārliecināt, ka pildīt likuma normas būs izdevīgāk un lētāk, nekā maksāt sodus, būt pastāvīgi pašvaldības iestādes uzmanības centrā un, iespējams, arī pievērst masu saziņas līdzekļu uzmanību ar savām rīcībām vai neizdarību. Vienkāršiem vārdiem runājot, ja mājai ir caurs jumts, Īres valdes mērķis ir nevis uzlikt sodu namīpašniekam, bet panākt, lai viņš to jumtu salabo. 

Andris Vilks - Īres valdes priekšsēdētājs
Copyright © 2009-2013, Andris Vilks